Ducis viedokļu par dokumentālo filmu „Dieva putniņi”
   24.03.2015

 

 

No kinokritiķes Kristīnes Matīsas recenzijas laikrakstā Kultūras Diena š.g. 19. martā

 

Dzintras Gekas darba būtiskais rezultāts  ir tas, ka pēckaŗa emigrācijas vēsture, pirmkārt, beidzot ir iemūžināta pilnmetrāžas filmā, kuŗā sakopots arī daudz vērtīga un līdz šim maz redzēta archīvu materiāla, otrkārt, izstāstīta ļoti personiski – daudzo atsevišķo stāstītāju teiktais veido  tādu kā tautas balsi, apliecinot, ka trimda un ceļš uz to ir nevis atsevišķu cilvēku, bet visas tautas sāpe un traģēdija.

 

Tas panākts ar it kā divējādi  vērtējamu paņēmienu – neviens filmā redzamais runātājs nav vārdā nosaukts (ir tikai gaŗš uzvārdu saraksts filmas beigās), un katrs no viņiem nevis izstāsta savu ceļu no sākuma līdz beigām, bet tikai vienu spilgtu mirkli, burtiski dažus teikumus – iemūrē vienu ķieģelīti kopējā stāstā, ieliek savu mozaīkas gabaliņu kopējā ainā, kas rodas, prasmīgi un secīgi montējot atmiņu uzzibsnījumus. Jā, var teikt, ka tā ir zināma necieņa pret filmas varoņiem, padarot visus par anonimām skrūvītēm vēstures rata ceļā, bet vai tad tā arī nebija? Tas ir kollektīvs portrets, viena grūti cietusi tautas daļa, kas nogājusi visai līdzīgu un tikai detaļās atšķirīgu ceļu, savukārt no filmas veidošanas viedokļa šī acīmredzot bija vienīgā reālā iespēja, kā organizēt sakarīgā un nenogurdinošā struktūrā visas safilmētās interviju stundas. (..)

 

Filmas sākumā definēto uzbūves principu – ritmiski kārtoti un īsi dažādu cilvēku atmiņu uzplaiksnījumi, kuŗus diezgan tieši illustrē archīva chroniku kadri, – īstajā brīdī (kamēr vēl princips nav pārvērties par mechānisku un ierobežojošu shēmu) izjauc viena kolorīta personība; pamazām no paša filmas varoņa aprautajiem teikumiem kļūst skaidrs, ka tas ir trimdas vēsturei nozīmīgā dziedātāja Marisa Vētras dēls Andrejs. Filmas autoru komanda aptur savu mērķtiecīgi chronoloģisko soļojumu un ļaujas Andreja rūpēm ("Uzliekat katram vienu konfekti!"), uzklausa uzjautrinošu atzīšanos par viņa "gleznu kolekcijas" patieso vērtību, apskata gultu, kuŗā "mana mammiņa nomira", un, neklausot Andreja lūgumam, atstāj filmā vienu atraktīvi un no sirds teiktu "fuck you!"

 

Šī personiskā atkāpe tomēr šķiet ļoti iederīga filmas kopējā noskaņā un struktūrā, turklāt tā vēlāk tiek attaisnota vēl ar vairākiem Andreja Vētras filmējumiem pie Marisa Vētras apsnigušā kapa – atšķirībā no kāda nu jau asimilēta trimdinieku pēcteča lepni izrādītās antikvāro vērtību kollekcijas, kuŗas patērētajai vietai filmas laikā un telpā grūti atrast kādu loģisku pamatojumu. (..)

 

Dzintras Gekas filmā nav sensāciju un pārsteigumu, ir godprātīgs un svētīgs darbs, kuŗa būtiskāko jēgu pirmizrādes seansā formulēja scēnārija konsultants Toms Kreicbergs. Vissvarīgāk būtu šo filmu redzēt un saprast mūsdienu darbīgajai un aktīvajai paaudzei, kuŗa, gluži kā pats Kreicbergs pirms gadiem desmit, iespēju aizbraukt no Latvijas uzskatīja par lielisku izdevību izrauties no bezcerīga purva pretī laimīgas nākotnes apvāršņiem – vienalga, kuŗā citā valstī. Viņiem derētu ieraudzīt un emocionāli saprast, ka aizbraukšana no Latvijas var būt arī ļoti sāpīga. Un pēc tam visu mūžu gribēsies tikt atpakaļ. 

 

***

 

Māra Svīre, rakstniece, scenāriju autore

 

Tautiešu likteņu pētījuma svārstu Dzintra Geka iešūpojusi plašā vēzienā – no Sibirijas bērniem iepriekšējās filmās līdz jaunākajam dokumentālajam vēstījumam par Dieva putniņiem, kas dzīves ligzdu vijuši Amerikā. Par DP – displaced persons –  pārvietotām personām, citā vārdā dīpīšiem, mīļāk - par Dieva putniņiem, vēlāk emigrantiem no šīs puses un imigrantiem Amerikā.

 

Skatītāju jaunajai paaudzei šī filma varētu atklāt pavisam nezināmu emigrācijas jēdziena saturu, kas pilnīgi citāds nekā šodienas emigrācijai. Vecākā paaudze, protams, zina, ka pirms sešdesmit gadiem, Otrā pasaules kaŗa beigās, latvieši devās prom no dzimtenes, baidoties par savu dzīvību vai piespiedu „emigrāciju” uz Sibiriju.

 

Filmu skatoties, atcerējos Ulda Klausa atmiņu grāmatā aprakstīto dzīvi Eslingenas nometnē. Tomēr pavisam citādas sajūtas pārņem, redzot bērnus un pieaugušos trūcīgajos pēckaŗa apstākļos, svešajā dzīves telpā mēģinot saglabāt mājās ierasto dzīves veidu: mācības skolā, rotaļas, dziedāšanu korī, teātri, koncertus.

 

Esmu pateicīga Dzintrai Gekai par emocionālo pārdzīvojumu. Par melnbaltajiem kinochronikas iestarpinājumiem, reizē skaudriem un gaišuma pilniem, par bērnību un jaunību Rietumvācijā, DP nometnēs, kuŗu iemītniekiem daudz kā trūka, tomēr viņi nezaudēja nākotnes sapņus, vienu no tiem - par dzimteni. Un tad – asaras mūsdienās filmēto, nu jau veco cilvēku acīs, stāstot, ka šis sapnis nepiepildījās, ka viena viņu būtības daļa joprojām raujas uz dzimteni, turpretim otra neļauj, jo ieaugusi mītnes zemē.

 

Kinozālē bija daži no Dievputniņu saimes. Droši vien viņi filmu skatījās ar citādām izjūtām nekā šejienieši. Domājams, ar daudz spēcīgākām, jo redzēja sevi, savu ģimeni, draugus, radus, pazīstamus, arī tos, kuŗu vairs nav šaisaulē, ar kuŗiem saista vien atmiņas, un pēkšņi  uz ekrāna tik dzīvi kā toreiz... Labi, ka filmu šovasar rādīšot Rietumkrastā, XVI latviešu  Dziesmu svētkos.

 

Sejas, sejas... Domāju, vai to nav par daudz. Varbūt labāk bijis, ja cilvēku mazāk, bet katram ļaut izpausties vairāk, tā, kā Marisa Vētras dēlam Andrejam? Tomēr nē, ja nomana režisores nodomu – atgādināt, ka svešumā devās ne jau daži, bet simti tūkstoši, un pārdesmit intervētie ir tikai maza daļa no tiem, no paaudzes, kuŗa par notikušo vēl var stāstīt,  piešķiŗot filmai kā vēstures dokumentam papildvērtību. Sešdesmit gados viņu pārdzīvojumu spilgtums nav mazinājies, iespējams, dzīves pieredze to pat bagātinājusi, tāpēc ekrāns un skatītāju zāle pusotru stundu vienojās kopīgā elpā.

 

***

 

Valters Nollendorfs, Latvijas Okupācijas mūzeja biedrības valdes priekšsēdis

 

Dzintrai Gekai jau ir savs labi pazīstams dokumentālo filmu stils, ko pazīstam no viņas Sibirijas bērnu filmām. Viņa ne tik ļoti dokumentē traumatiskos pagātnes notikumus un tajos ierauto cilvēku likteņus kā tādus, bet fiksē šo notikumu izraisīto emociju atspulgus cilvēku atmiņās. No šo nu jau veco bērnu emocionālo atspulgu summas veidojas laikmeta atmiņu atblāzma. Tā tas arī ir ar "Dieva putniņiem." Filma nav trimdas chronika, kā droši vien dažs labs bijušais trimdinieks vēlētos. Un dažam labam intervētajam, kas ar Dzintras Gekas komandu pavadījis dažu labu stundu, kā, piemēram, Albertam Legzdiņam, varbūt liktos,  ka daudz par maz no tā lietots. Bet tas jau nav stāsts par katru atsevišķo; tas ir stāsts par visiem, kā nu katrs no mums visu to atminas, arī es. 

 

Tā nav filma mums par mums, bet filma par mums citiem. Gekas radītā personīgā pārdzīvojuma emociju atblāzma, melnbalto filmu chroniku radītais vēsturiskais fons, caurvijošā gājputnu metafora un Pēteŗa Vaska mūzikālais pavadījums ir spēcīgi līdzekļi, kas rada saiti ar neiesaistīto skatītāju un ļauj viņam dzīvot līdzi. Filmas iesākumam ir liels emocionāls spēks, kas to, manuprāt, iznes cauri pirmajai daļai līdz pat bēgļu nometņu "mazo Latviju" beigām. Varbūt vajadzēja filmu koncentrēt tieši uz šo, īsto no ligzdas izmesto "dievputniņu" laiku. Protams, gājputnu metafora vilina uz tālāko emigrāciju, arī uz atgriešanās tēmu, bet kaut kā filmai otrā pusē pietrūkst lidojuma spēka. Epizodi kļūst gaŗāki – tā Marisa Vētras dēla un latviešu sabiedrību pametušā kollekcionāra stāsti – un kā dažā labā Bēthovena simfonijā beigu akords it kā tuvojas, bet atkal un atkal atliekas. Tālākā trimda tomēr kļuva lēnāks lidojums, kam īsti nav ne beigu ne nobeiguma. Varbūt tas ir, ko Dzintra Geka grib skatītājam likt izjust: laikam paejot, svešums kļūst par mājām; tikai retam gāju putnam vēl griba un spēks atgriezties vietā, kur veco ligzdu vairs nav.

 

 

***

Gunārs Nāgels, Latvijas Okupācijas mūzeja direktors

 

Rindās aizbrauc Dievputniņi/ līdz ar sauli, mīļo māti/ (..)/ Rindās, tauta, tavi bērni/ aiziet, aizklīst – kurp? Kas zinās!” rakstīja Fricis Bārda, kuŗš pavadīja lielu daļu Pirmā pasaules kaŗa laika bēgļu gaitās Krievijā. Filma „Dieva putniņi” ir par Otŗā pasaules kaŗa beigu posmu un kaŗa sekām, kad nākamās paaudzes „Dievputniņi” kļūst par Displaced Persons– „pārvietotajām personām“, un pēc laika aizlido prom no Eiropas.

 

Filmā ir uztverams skaidrs režisores Dzintras Gekas rokraksts. Pārsvarā cilvēku stāsti – „runājošās galvas” stāsta par sevi, par savu dzīvi. Stāstu savienojumi – sākuma daļā kaŗa šausmas – ir kā fons, uz kā ir uzkarināta jūtu kollāža. Nav pat svarīgi, tieši kuŗas drupas tiek rādītas un kuŗā ostā bēgļi kāpj kuģos. Galvenais ir sajūta, ka jābēg. Vienīgais lūgums – filmā „Dieva putniņi 2” redzēt arī tālākos lidotājus – tos, kuŗi mēroja gaŗo ceļu uz Austrāliju.

 

****

 

Aija Ebdene, Rīga – Minstere, sabiedriskā darbiniece

 

Kuŗš cits Latvijā būtu iedomājies, ka jādokumentē to latviešu gaitas, kas 1944.  gadā, bēgot no padomju Baigā gadā piedzīvotā un gaidāmā terora, devās uz Rietumiem. Uz daļēji sagrauto Vāciju – bet sirdī  ar domu: Rietumi ir Rietumi! Filmai iegūts daudz materiāla -  pietiktu vairākām filmām. Un noteikti visas rezerves nav izsmeltas, kamēr bijušie trimdinieki ir zem šīs saules. Ja iespējams, ieteiktu iemūžināto mēģināt sadalīt: Bēgšana no Latvijas, dzīve bēgļu nometnēs Vācijā. Izceļošana uz ASV, Austrāliju, Kanadu, Lielbritaniju... Iedzīvošanās „jaunajās” zemēs. Atgriešanās, neatgriešanās Latvijā.

 

Liels paldies par vēstures skaidrošanas svarīgo darbu, sevišķi Latvijā. Pateicībā Dzintrai  Gekai, Pēterim Vaskam un visiem filmas veidotājiem un atbalstītājiem - starp tiem arī Latviešu Preses biedrībai Vācijā! Dievpalīgu turpinājumiem!

 

***

 

Alberts Legzdiņš,  Čikāgas Piecīšu vadītājs

 

Martā atkal biju  Rīgā, lai piedalītos  vairākos  sarīkojumos, bet viens no pašiem svarīgākajiem bija ”Dieva putniņu”  pirmizrāde kinoteātrī Splendid Palace. Nav viegli būt kritiskam par šo filmu, jo pats tajā piedalījos - gan kā pieteicējs, gan tūres vadītājs pa Eslingenu pagājušajā gadā. Centīšos būt kodolīgs,  jo citādi būs pašam sevi arī jākritizē. Pusotru stundu gaŗajā filmā uzklausām lielāku skaitu cilvēku cienījamos gados, kuŗi  nonākuši vai nu ASV, vai Kanadā. Daži ir pazīstami tautas darbinieki.  Sākumā „galvenais varonis” šķiet slavenā operdziedātāja Marisa Vētras dēls Andrejs -  trimdā nepazīstams cilvēks,  bet ar savdabīgo izturēšanos un runas veidu viņš  iemanto skatītāju simpatijas pat tad, kad izsprūk pasaulē populārais četrburtnieks,  kas izraisa smieklus auditorijā .Nu labi, nebūsim sīkumaini! Filma ir veidota kā dokumentāla un tomēr vajadzētu minēt personu vārdus, vietas un gadus. Emocionālu  mirkļu netrūkst filmas beigās, kad viena no runātājām dzied Dievs, svētī Latviju! 

 

Man ļoti patika Pēteŗa Vaska izjustā mūzika. Dzirdētai kritikai par to, ka netiek rādīta trimdas sarīkojumiem bagātā dzīve, sākumā  pievienojos kritiķiem, bet pēc dvēseliskas sarunas ar režisori sapratu, ka tā būs cita filma un ceru, ka to piedzīvosim. Par savu līdzdalību filmā varu teikt vien to,  ka tā mani apmierināja, jo ko gan citu lai teiktu?! Vēl gan nav pienākuši nekādi filmēšanās piedāvājumi no  Latvijas vai ārzemēm. Režisorei savukārt novēlu - bezbailīgi uz priekšu!

 

***

 

Andris Jānis Auziņš, dzimis un audzis Toronto, Kanadā, kur apmeklējis latviešu sestdienas skolu, dejojis tautasdeju kopā, piedalījās Kanadas un ASV Dziesmu svētkos. Tagad  uzņēmējs Rīgā, kuŗa uzņēmums šogad svinēs 20. gadadienu

 

Šī filma ir vērtīgs ieskats to latviešu dzīves daļā, kuŗa bija spiesta pamest savu mīļoto tēvu zemi Otrā pasaules kaŗa laikā. Tiesa, iespējams,  tēvu zeme palika arvien mīļāka, kad “trimdiniekiem” kļuva skaidrs, ka tie tik drīz neatgriezīsies savā dzimtenē.

 

Dzintras Gekas filma, bez šaubām, prasījusi lielu darbu un daudz laika, lai apceļotu dažādas pasaules malas un tiktos ar tautiešiem. Rezultāts ir vērtīgs, jo filma parāda, ka trimdas latvieši ir patiešām dažādi, gan pieredzē, gan atmiņās, gan uzskatos. Tā ir viena no filmas stiprām pusēm. Tiek laboti stereotipiski uzskati par “trimdas” vai “ārzemju” latviešiem. Tiek parādīti tie, kas piedalījās sabiedrībā, kuŗi uzskatīja, ka latviešu valodas un tradiciju turpinājums ir viņu rokās, tie kuŗi dzīvoja dzīvi, nekad neaizmirstot savu pagātni, un tie kuŗi atceras, ka viņiem ir  latviešu saknes, bet vairs tekoši nerunā latviski.

 

Filma parāda, ka “ārzemju” latvieši visi nav “bagātie onkuļi Amerikā”, bet dažādi, īsti cilvēki, kuŗi apzinās, ka viņi ir latvieši. Cits jautājums, cik viegli ir cilvēkam cienījamos gados pieņemt lēmumu doties uz pastāvīgu dzīvi brīvā Latvijā. Kādi to ir darījuši, kādi vēl turas pie ierastās dzīves Rietumos.

 

Filmas autore skaidroja, ka ir vēl safilmēts materiāls  jo daudzām  stundām. Mudinātu Dzintru šos materiālus izmantot un turpināt attīstīt dokumentālās filmas ieskatu “ārzemju” latviešu bēgļu gaitās stāstāmo. Šī dokumentālā filma, manuprāt,  ir tikpat vērtīgā kā aktieŗa  Viļa Daudziņa monoizrāde “Vectēvs”, kuŗā viņš dod ieskatu latviešu likteņos tieši kaŗa laikā, kad latvieši bija apstākļu spiesti kaŗot dažādās pretinieku pusēs.

 

***

 

Skarleta Mežale, Latvijā dzimusi un augusi latviete,  precējusies ar “ārzemju latvieti” otrajā paaudzē. Abi  dzīvo Rīgā.

 

Vienmēr “ārzemnieki” – gan savās mītnes zemēs, gan šeit, Latvijā, atgriezušies. Kur tad ir tā māju sajūta?

 

Smeldzošs dokumentālais kino, kas ļauj kaut nedaudz ieraudzīt patiesus un savā dzīvē dzīvojošus trimdas latviešus – tos, kuŗi atgriezušies Latvijā, un tos, kuŗi izvēlējušies palikt Amerikā un Kanadā. Stāsts pilns ar vēsturiskām liecībām un archīvu materiāliem, kas illustratīvi un informātīvi balsta emocionālos stāstījumus par bēgļu gaitām. Bērnu dienas, skolas gaitas un ģimnazija bēgļu nometnēs... Mazā Latvija svešumā... Saasināta vienotības un latviskuma izjūta... Izdzīvošana un iedzīvošanās svešajā vidē, katram sava un tomēr tik līdzīga savā smeldzē. Tas jūtams gandrīz visu šo ļaužu stāstos.

 

Man tiešām patika, ka filmas veidotāji spēja parādīt, cik dažādi šo ļaužu ceļi ir izveidojušies svešumā un cik atšķirīgas ir viņu attieksmes gan pret latviskumu, gan pret latviešiem, gan pret savām latviskajām saknēm un pret Latviju.

 

Nevis skaisti un “kā pieklājas”, bet dzīvi, īsti ļaudis.

 

Paldies filmas veidotājiem par vēstures stundas emocionālo papildinājumu, ko būtu jāredz katram Latvijas skolēnam vēstures stundā!

 

***

 

Astrīda Jansone, sabiedriska darbiniece

 

Mani „Dievputniņi” ir nedaudz citādāki nekā tie, ko tikko iepazinu noskatītajā filmā. Saprotu, ka filmā „Dieva putniņi” ieguldīts milzīgs darbs un līdzekļi, bet nevaru neatzīt, ka mani tā mazliet pievīla. Jāatzīst arī tas, ka no filmas man prātā palicis diezgan maz, jo tā likās ļoti virspusīga. Lai arī daudzus filmā redzētos „Dieva putniņus” pazīstu jau gadiem ilgi, neko jaunu par viņiem filmā neuzzināju. Gandrīz visu intervēto „putniņu” komentāri bija stipri līdzīgi - kā un kāpēc bēguši. Man liekas, ka tas mums visiem jau sen bija zināms. Arī Latvijā palikušajiem. Lai kur arī  pēc Otrā pasaules kaŗa latvieši  dzīvojuši un ko pieredzējuši, vajadzētu taču  būt skaidrībai, ka bēga tāpēc, ka baidījās no Padomju Savienības otrreizējas okupācijas. Gandrīz vai no katra intervētā ne vairāk kā pāris teikumu. Pelnīti mazliet vairāk redzējām un dzirdējām no mūsu bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, mazliet vairāk arī no Okupācijas mūzeja biedrības valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa un galvenā Čikāgas Piecīša Alberta Legzdiņa. Bet man pilnīgi nesaprotami bija garie filmas segmenti par bagāto kungu, kas lepni un nepareizā latviešu valodā izrādīja savu lepno dzīvokli un mākslas darbus. Tas pats sakāms par lielo ievērību, kas filmā veltīta Marisa Vētras dēlam, jo arī viņa vājā latviešu valodas prasme liecina par mazo interesi par latviešiem un Latviju. Baidos, ka Latvijas latviešiem tas –salīdzinājumā ar „Sibirijas bērniem” – par Rietumu „trimdas bērniem” dos nepareizu ieskatu. Žēl lielā līdzekļu patēriņa. Arī tas, ka filmas atklāšanā visi pārpildītās Splendid Palace  kinoteātŗa skatītāji tika aicināti pie vīna glāzes,  likās nevajadzīgi. To varbūt vajadzēja tikai filmā redzamiem un pie tās strādājošiem, bet ne visiem skatītājiem?

 

***

 

Valdis Bērziņš,  Latviešu Fonda  pārstāvis Latvijā

 

Iemesli, lai dotos uz filmas „Dieva putniņi” pirmizrādi, bija vairāki. Vispirms – manis  paša personīgā  interese, biju arī  saņēmis ielūgumu, un saistībā ar savu darbu šai fondā mēģinu, cik vien iespējams, apmeklēt visus tā  atbalstīto projektu pasākumus, kas norit Latvijā. Par pašu filmu varu teikt – izcila! Es pats arī esmu no šiem „Dieva putniņiem”. Dzimis tieši kaŗa laikā, atmiņu par bēgšanas gaitām nav nemaz. Bet redzētais un dzirdētais par DP dzīvi atsauca atmiņā vairākus epizodus,  sliktos un labos, un, neslēpšu, reizēm izsauca arī kādu asariņu. Ir apbrīnojami,  ko Dzintra Geka un viņas komanda ir spējusi savākt un iekļaut šinī filmā – intervijas, foto, seno un jauno filmu segmenti utt., kā arī apbrīnojamu mūziku, pateicoties komponistam,  Dzintras dzīvesbiedram Pēterim Vaskam. Manuprāt, šī filma ir jāredz visiem, ne tikai bijušiem dīpīšiem, bet arī mūsu jaunai paaudzei un citām tautām arī.

 

***

 

Lorija Vuda Cinkusa, mūziķe, bij. Amerikas latviete

 

Ļoti gaidīju Dzintras Gekas dokumentālās filmas „Dieva putniņi” pirmizrādi Latvijā, jo mana pārliecība allaž bijusi, ka likteņstāsti par tiem, kuŗi no Otrā Pasaules kaŗa bēga uz rietumiem un tur palika, ir tikpat svarīga Latvijas daļa, kā uz Sibiriju aizvesto likteņstāsti, kuŗus cienījamā režisore dokumentējusi iepriekšējās filmās.

 

Šoreiz ekrānā redzējām tautiešus, kuŗi daudzus gadu desmitus dzīvo citās mītnes zemēs visos kontinentos. Fascinēja režisores teiktais, ka par katru cilvēku, kuŗu filmā redzējām, tika izveidota īsfilma, proti, saruna, kuŗā cilvēks stāstīja savu ceļu, un, tikai filmu montējot, tika izvēlēti mazi interviju izvilkumi, lai salipinātu kopēju stāstu par šiem bēgļiem – detālizētas atmiņas par gaitām Latvijā kaēa beigās, kāpēc un kā bēga un uz kurieni. Tikpat detālizētas atmiņas par dzīvi bēgļu nometnēs, par to, kā latviešu skolas tur veidotas un cik bagātīga bija sabiedriskā un kultūras dzīve nometnēs. Tad sākās filmas posms kuŗā stāstīja par to, kā brauca prom no nometnēm, un te nu bija pats emocionālākais brīdis, kad uz ekrāna ieraudzīju ... savu mammu stāstām, par to, cik smagas bija tās 14 uz kuģa pavadītas dienas līdz viņi ieraudzīja ASV sauszemes lielāko zvaigzni – „Brīvības statuju” Elisailendā, pie kuŗas kājām ikkatram sākās jauns dzīves posms. Šo stāstu par nebeidzamo jūras slimību un neziņas pilniem pirmajiem soļiem Amerikas dzīvē jau biju dzirdējusi bērnībā. Filmā redzēju savu audžutēvu, krusttēvu, mīļus draugus (Čikāgas piecīšus Albertu un Armandu), kā arī daudzus citus Čikāgas latviešu sabiedrības cienījamos aktīvistus, kuŗi man, augot Amerikā, bija allaž acu priekšā. Ar šiem „dīpīšu” likteņstāstiem esmu uzaugusi, tāpēc varētu domāt, ka filmas saturs mani nepārsteidza. Un tomēr filmas beigās jutos ļoti aizkustināta. Jo režisore filmā iepazīstināja ar indivīdiem, katram no viņiem savs likteņstāsts – viens, kuŗš ar vecākiem aizbēga no Latvijas 5 gadu vecumā, pēdējā kaŗa bombardēšanas atceras kā skaistu uguņošanu, bet nākamajam, kuŗam kaŗa beigās jau bija saprātīgs padsmitnieka vecums, iestājies izmisums. Satriecoši! Bet lai cik atšķirīgi ir šie stāsti, režisore salikusi to „lielo bildi” pa gabaliņam tā, lai skatītājiem būtu skaidrs kopējais bēgļu ceļš. Bet tiem filmas skatītājiem, kuŗiem nav radu Rietumos, nu jau šī „bilde” padarīta personiska.

Filmu demonstrēs š. g. 6. septembrī XVI Rietumkrasta latviešu Dziesmu svētkos Sanhosē. Sekojiet reklāmai mūsu laikrakstā un pērciet biļetes uz Sanhosē!