Senatnes sudraba vācējs – Emilam Melngailim 150
Daiga Mazvērsīte    29.02.2024

 

 

 

Lielu svinību, pieminot neparasto mūziķi, lielo latviešu folkloristu un koŗa dziesmas meistaru Emili Melngaili, šogad laikam nebūs. Viņa 150. dzimšanas dienu ieskandināja pāris rakstu un radiopārraide, un patiesi ir grūti kaut cik ticami un spilgti atainot šo neparasto personību kādā publikācijā, jo pat kaut cik ticamie paša Melngaiļa autobiografiskie stāstījumi neataino ne simto daļu no viņa pieredzētā. Dzīvesstāsta un daiļrades pretrunību iekrāso kaut vai fakts, ka pats Melngailis gribēja, lai viņu sauc par Emili, kaut oficiāli laikam skaitījās Emīls vai Emīlis, kā viņu dēvējuši radu saimē. Folklorists aizstāvēja tiesības uz savu, īpatno latviešu valodu, kuŗā cīnījās pret saikļa „un” lietošanu, tālab savu ievērojamo koŗdziesmu krājumu nosauca Birzēs i norās. Izdotas desmit krājuma burtnīcu (1902-1956), un Melngaiļa koŗmūzikas daiļradē lauvas tiesu aizņem tautasdziesmu harmonizējumi, ko pieņemts saukt par apdarēm. 

 

Cīnītājs pēc rakstura, Emilis Melngailis nesaduga dzīves grūtībās, ķepurojās uz augšu gan kā skolmeistars, gan kā lauksaimnieks. Droši vien arī šerpā, nesaticīgā rakstura dēļ bija grūti sevi nodrošināt tikai komponista un diriģenta darbā. Vairākkārt Melngailis dibinājis un vadījis koŗus, un joprojām nepārspēts ir viņa rekords – 41 viņa oriģināldziesma vai tautasdziesmas apdare iekļauta kopkoŗa repertuārā, un dziedātāji Melngaiļa sacerējumus izpilda katros svētkos jau kopš 1910. gada. Pirmie svētki, kuŗos izskanēja Emiļa Melngaiļa leģendārais Jāņuvakars, bija VII Vispārējie latviešu dziesmu svētki, un šī dziesma Vispārējos dziesmu svētkos izskanējusi tikai vienu reizi mazāk par Gaismas pili – 18 reižu. 

 

Nopelni nacionālās koŗdziesmas druvas kopšanā Emili Melngaili padara mūsu mūzikas kultūrai neaizstājamu, tomēr tikpat līdzīgos svaru kausos mērāmas viņa tautas dziesmu vācēja pūles. Pārzinot mūsu folkloras īpatnības, paša sacerētās dziesmas Man māmiņa piesacīja un Dzērājpuisis bēdājās tika uzskatītas par tautas dziesmām, kamēr savās apdarēs Bārenītes slavināšana, Lokatiesi mežu gali, Pūt, vējiņi, Cīruli, cīruli un citās skaņradis sasniedza lielisku skanējumu un plašu, varenu attīstību, līdzinoties simfoniskā orķestra bagātībai koŗa daudzbalsu salikumā un spēkā.

 

Dzēlīgs un ass, vienlaikus pazemīgs, ar saldu mēli apveltīts – Emiļa Melngaiļa portrets bija daudzkrāsains, par šo vīru stāstīja anekdotes, reizē apbrīnoja viņa gara spēku. Baidījās no spara un tiešuma, ar kādu komponists metās cīņā, un viņš neaizmirsa brīžus, kad nācās piekāpties. Izdevīgā reizē centās atspēlēties saviem pretiniekiem par zaudējumu, gluži kā šacha partijā gūstot revanšu. Būdams spēcīgs šachists, Emilis šo spēli iemācīja savam dēlam Tenim, kas piedalījās Latvijas izlases sastāvā 1936. gada Minhenes olimpiadē. Savukārt Emiļa tēvs Jēkabs Melngailis dēlam varēja nodot tieci pēc izglītības, gara gaismas un savu mūzikas mīlestību. Viņš kā Lēdurgas vīru kora bass piedalījās 1. Latviešu dziesmu svētkos, tautasdziesmas dziedāja arī nākamā skaņraža māte Līze, dzimusi Raunā. 

 

Beidzot skolotāju kursus Ērgļos, Jēkabs Melngailis dabūja skolotāja un skrīvera vietu Igatē, ar Līzi salaulājās Lēdurgas baznīcā, kuras draudzes skolā mācījās 1874. gada 15. februārī dzimušais Emīls Jūlijs. Pēc viņa pasaulē nāca vēl četri bērni, otrais dēls Pēteris nomira vīra gados, māsiņas Alma, Antonija, pastarītis, mūzikāli apdāvinātais Aleksandrs viņsaulē devās jau bērnībā. Tādēļ Emilis ļoti nožēloja, ka nebija neviena radiņa, kas viņu atbalstītu mūzikālajās gaitās. 

 

Muižkungs bija iedalījis mežainu purvmalu, padrūmajā nostūri, Jēkabam nenācās viegli uzturēt kuplo ģimeni. Vienstāva sarkanā ķieģeļu mājiņā, par laimi, dziesmu rotāta,  pagāja Emiļa bērnība, māte mācīja klavieŗspēli. Kad zēns paaugās, ķērās pie saimnieciskajiem darbiem - ganīja cūkas, govis, ravēja dārzu, iznēsāja pastu. 

 

Brīvos brīžos gāja līdzi tēvam makšķerēt un vēžot. Starp citu, Jēkabs Melngailis bijis pagasta stiprinieks, kuŗam nav bijis pretinieku „uz laušanos”  vietējā krogā, ko gan viņš apmeklēja reti, tikai pēc kāda grūtāka tiesu darba, skrīvera pienākumus pildot. 

 

Pēc Lēdurgas Emilis mācījās Raunas draudzes skolā, tad Vecpiebalgas draudzes skolas augstākajās klasēs. Tur viņš centīgi iesaistījās skolas mūzikas dzīvē gan kā ērģelnieks, gan koŗa diriģents, gan sacerot pa nelielai dziesmiņai. Pateicoties ģeometrijas skolotāja Šrēdera ierosmei, Melngailis mācības turpināja Rīgas pilsētas ģimnazijā, kur, būdams, pēdējo klašu skolēns, dzīvoja vienā dzīvoklī ar rakstnieku Rūdolfu Blaumani. Tieši viņš jauneklī saskatīja mūzikālo talantu, un, ģimnaziju pabeidzis, Emilis skaidri un gaiši zināja, ka saistīs dzīvi ar mūziku. Blaumanis sagādāja biļetes uz koncertiem, teātri, pirmo biļeti uz operu gan dēlam nopircis tēvs, iebraucis Rīgā darīšanās. 

 

Pēc ģimnazijas, krādams naudu mūzikas studijām, Melngailis strādāja par mājskolotāju vietējās muižnieku ģimenēs, sacerēja pa dziesmai, klavierdarbam, tad 1896. gadā iestājās Drēzdenes konservatorijā. Pirms tam, pavadot vasaru Sāmsalā kā mājskolotājs, jauneklis iemācījās spēlēt tenisu, viņam bija varbūt no tēva mantota stipra roka, servētās bumbiņas nebija viegli atsitamas. 

 

Divus gadus vēlāk no Drēzdenes jaunais kompozīcijas students pārcēlās uz Pēterburgu, kur konservatoriju absolvēja pēc trim gadiem kā eksterns. Iztiku nopelnīt nebija viegli, Emilis spēlēja ērģeles Jēzus baznīcā, mācīja vācu valodu. Viņa pirmā sieva, igauniete Leni Murisepa saslima ar tīfu un nomira, atstājot meitu Lindu (prec. Subris), pēc kuras atbrauca Emiļa māte un aizveda uz Latviju. Nākamā sieva bija krieviete Antoņina Ļebedeva, kas padarīja sev galu. Savu Biržu i noru 6. burtnīcā Melngailis ierakstījis: „Veltīts manas mīļās sieviņas piemiņai, kuŗu iedzinu kapā ar savu trako un necilvēcīgo greizsirdību”. 

 

Nelaimju nomocīts, Melngailis pameta Pēterburgu, devās uz Taškentu, kur nostrādāja piecpadsmit gadu, nezaudējot saikni ar dzimteni, kur vairākkārt ieradās, lai vāktu folkloras materiālus, piedalījās Dziesmu svētkos. 1907. gadā uz Latviju Emilis devās, lai, paša vārdiem – meklētu sievu. To arī atrada mazā rakstāmlietu veikaliņā Berga bazārā, kur Anna Bērens strādāja par pārdevēju. Laulājās Taškentā, Anna kļuva par labu palīdzi vīram visās dzīves jomās, dzemdēja trīs dēlus (Tenis, Arulis, Emīls) un divas meitas (Rūte, Maija), turklāt ļoti mīlēja mūziku. 

 

No 1904. līdz 1919. gadam Melngailis mācīja angļu un vācu valodu Kadetu korpusā – militārajā vidusskolā, kopā ar sievu iekopa vīna dārzus, audzēja govis un komponēja. Rūpīgi pierakstīja sev svešādās kirgīzu un sartu tautas dziesmas, un, tajās klausoties, jo dziļāka kļuva mīlestība pret pašu – latviešu folkloru. Mūziķis izstrādāja savu, savdabīgu tautasdziesmu harmonizācijas stilu, kuŗu turpmāk konsekventi īstenoja, arvien uzlabojot un papildinot. Ar apbrīnojamu pacietību Emilis Melngailis pierakstīja un sistēmatizēja mūsu tautasdziesmas, sevišķi pēc atgriešanās Latvijā 1919. gadā. Šajā ziņā viņš bijis viens no ražīgākajiem, pierakstītas pāri par 4600 folkloras vienību no vairāk nekā 900 teicējiem, apceļojot visattālākos Latvijas nostūrus. 

 

Rīgā divdesmito gadu sākumā Melngailis izveidoja savu kori, ar kuŗu apceļoja Latviju, gūstot plašu populāritāti un rosinot provinces mūzikas dzīvi. Tad viņš nopirka lauku saimniecību Liel-Eicēni Priekuļos pie Cēsīm un lika lielas cerības uz putnkopību, audzēja vistas, ar krietnu olu vezumu devās uz Cēsu tirgu. Pēc laika vistu kūts nodega, Emilis atmeta laukiem ar roku, iegādājās mazu koka namiņu Rīgā, Cēsu ielā. Bēniņus pildīja no Alsungas un Rucavas, arī Latgales atvestas pūra lādes, vērpjamie ratiņi un tītavas, taču mantu nepraktiskajam Melngailim visā mūžā tā arī neizdevās sakrāt. Tolaik Rīgā sāka parādīties taksametri ormaņu vietā, un, redzēdams izdevīgu rūpalu, komponists nopirka divas mašīnas, bet – atkal neveiksme. Viena jau otrajā dienā cieta avārijās, un Melngailim atkal bija iemesls pukoties. Otrs auto kādu laiku turpināja kursēt, rotāts ar Jūlija Madernieka plakātu: „Kad Melnais gailis dziedāt sāks, tad Latvē labi laiki nāks”, taču visi praktiskie mēģinājumi tikt pie turības cieta neveiksmi. 

 

Nemiera gars – Emilis Melngailis – esot meties arī lielajā polītikā, aģitējis Saeimas vēlēšanās par tā saucamo „putnu listi”  ar Marku Gailīti, Kārli Balodi un citiem. Šai laikā komponists sāka izdot mēnešrakstu Austrums, kur deklarēja savu nacionālo nostāju, būdams iemīlējies latviešu tautas dziesmotajā senatnē. Saeimā Melngailis, protams, neietika un arī bez polītiska atbalsta lepni turpināja cīnīties pret Jāņa Endzelīna pareizrakstību, ieskaitot gaŗumzīmes. Savus rakstus un dziesmas viņš neļāva iespiest citādi, kā vienīgi savā rakstībā. 

 

Jāsaka, ka nopietna un pastāvīga ienākumu avota mūziķim nebija, ja neskaita Folkloras krātuves mūzikas nodaļas vadītāja amatu no 1931. līdz 1932. gadam. Tolaik viņš viens no pirmajiem Latvijā pulcināja tautas teicējus un mūzikantus Rīgā etnografiskos koncertos. No otras puses, pienākumu trūkums deva iespēju katru brīvu brīdi doties uz pagastiem meklēt vecos tēvus un māmuļas, kam no jaunības dienām prātā palikušas senas meldijas. Kā izteicies pats Melngailis, ar sevišķu centību viņš apmeklējis veco ļaužu, nespējnieku namus, minies pa lauku ceļiem ar divriteni, kuŗu pats sauca par duiriteni. Tautas dziesmas viņš sauca par “veciem balsiem”, un, lai mudinātu uz dziedāšanu, lika lietā gan glaimus un konfektes, gan kādu salda liķiera pudelīti. Emili mēdza dēvēt arī par mantkārīgāko latviešu komponistu, jo, izdodot krājumu Birzēs i norās, viņš norādīja, ka dziesmas var izmantot tikai ar autora atļauju un nav brīv tās pavairot: „Par brīvu drīkst dziedāt bez peļņas nolūkiem vai Dievam par godu.” Starp citu, šī gada decembrī izbeidzas E. Melngaiļa autortiesību termiņa 70 gadi. 

 

Redzēdams, ka vienam nav pa spēkam cīnīties par honorāriem, Emilis Melngailis kļuva par vienu no dibinātājiem Latvijas skaņražu kopai (1923) ar profesoru Jāzepu Vītolu priekšgalā. Tiesa, par saviem kolēģiem – Vītolu vai Jāni Mediņu – Melngailis izteicās bez lielas godbijības un apbrīnas, viņam vairāk simpatizēja jaunā komponistu paaudze: Volfgangs Dārziņš, Jēkabs Graubiņš, Jānis Norvilis. 

 

Komponists darbojās arī Dziesmu svētku rīcības komitejā un biedrībā, tomēr 1923. gadā netika ievēlēts par virsdiriģentu Dziesmu svētkos, ko ņēma ļaunā un to pauda skaļi. Pie virsdiriģenta goda Emilis, protams, tika jau 1926. gadā un visos nākamajos Dziesmu svētkos, bet par viņa aso mēli koristi atriebās 8. Vispārējos Dziesmu svētkos, pasniedzot zīdpapīrā ietītu pirtsslotu rožu pušķa vietā. Komponists bija ļoti sašutis, ilgi meklēja vainīgo, tikmēr viņa diriģenta žests bija skaidrs, bez ārišķības, dziedātājiem viegli saprotams. Par spīti neparastajai domāšanai un rakstura savdabībai savās koŗdziesmās Melngailis pilnīgi saaudzis ar tautu, ne velti viņa origināldziesmas jauktas ar tautas dziesmām. 

 

Emilis Melngailis par savu folklorista veikumu diemžēl nesaņēma pienācīgu materiālo un morālo atbalstu, un neba ar tautas mūziku vien viņš palicis mūzikas vēsturē: sacerēti simfoniski tēlojumi Zilais kalns un Velna rija, darbi pūtēju orķestrim, 15 solodziesmas, to vidū Sīkie pirkstiņi, Zeltītās lapas, Sieva, Nebij mēnesnīcas u.c.. Tapis balets Maija pēc leģendas par Turaidas rozi, klavierskaņdarbu cikls Mazie meti. Savus uzskatus par mūziku, folkloru viņš paudis apmēram 200 rakstos periodikā, veidodams arī līdzgaitnieku portretus, apcerēja mūzikas jaunumus, aprakstīja savas folklorista gaitas. 

 

1944. gadā Melngaili uzaicināja par pedagogu Latvijas Valsts konservatorijā, iecēla par Komponistu savienības priekšsēdi, piešķīra Tautas skatuves mākslinieka titulu. Tagad jau no augstākām tribīnēm komponists bija konsekvents cīnītājs par profesionālo meistarību  un izpildījuma kvalitāti, nebaidīdamies veltīt skarbākus izteicienus diletantiem un visiem tiem, kuŗi atļāvās būt pavirši daiļradē vai izpildījumā. 

 

Līdz ar Emiļa Melngaiļa 75. jubileju, sākās viņa nozīmes atzīšana: tika izdota koŗa dziesmu izlase 100 dziesmas, kā arī skaņraža mūža drauga Jūlija Madernieka grafiskā apdarē veidots krājums greznos audekla vākos Latvju dancis, turklāt ar autora īpatnējo latviešu valodas ortografiju. Pēc tam piecdesmito gadu sākumā dienasgaismu ieraudzīja trīs grezni lielformāta sējumi ar pāri par 4000 folklorista gaitās pierakstīto tekstu un melodiju – Latviešu mūzikas folkloras materiāli: I Kursa, II Maliena, III Vidiena.

 

Pēc Emiļa Melngaiļa nāves 1954. gada 20. decembrī, viņa vārdā nosauca Republikānisko tautas mākslas namu, kas darbojās līdz šim gadsimta, kā arī Liepājas mūzikas vidusskolu. Limbažu novada Vidrižu pagasta Melngaiļos, mūziķa dzimtajā mājā, darbojas Emiļa Melngaiļa memoriālais mūzejs, pie Igates skolas uzstādīts piemineklis ar komponista un folklorista bisti. 

 

„Kā manai dziedātājai, Kuršas vecmāmiņai, sirmās senatnes daiņas guļ gaiši atmiņām jau par to man, protams, liels prieks. Bet pulka vairāk es esmu apskurbis no viņas sarunas valodas dziļā latviskuma. Ik brīdi, rakstot savas meldijas, uz tā paša nošu papīra es skicēju blakus skaņām viņas vareno ikdienas valodu. Lūk, kur latviskās valodniecības dabiskais katedris,” raksta Melngailis autobiografijā Mans dzīvesgājums, kas izdota viņa rakstu krājumā par godu 100. jubilejai. Daiņudruva, daiņudārzi, tik tēlaini viņš apzīmē tautas garamantas, vienā no nodaļām virsrakstā atzīstot: „Sabirst, sadrūp senatnes sudrabs”…