Piecpadsmit trimdas latvieši Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā
Pēteris Alberts    12.04.2023

 

 

 

Latvijas Nacionālā enciklopēdija tiek gatavota šim laikmetam raksturīgā veidā -  internetā. Atšķirības ar grāmatas formātu nav lielas, tomēr ir. Visticamāk lielākais pluss ir tas, ka rakstus var sameklēt, piemēram,  ar Google vai Bing. Gadījumā, ja kaut kas šķirklī būtu labojams vai papildināms, tas ir viegli izdarāms. Katram šķirklim parāda nevis publicēšanas, bet jaunākās izmaiņas datumu. Vēl viena atšķirība ir tā, ka interneta enciklopēdijai nav satura rādītāja. 

 

Trīs pēdējo gadu laikā man ir bijusi iespēja uzrakstīt 15 šķirkļus Latvijas Nacionālā enciklopēdijā par trimdas latviešiem. Latviešu trimdiniekiem ir kopīgs tas, ka viņi bēguši no dzimtenes okupācijas, deportācijām un kaŗa, ka tie ieradušies svešā zemē tukšām rokām un bez vietējās valodas zināšanām. Toreiz nepastāvēja apmaksāti valodas kursi ieceļotājiem! Katram bija jāmeklē iztika, kā kuŗš varēja. Lai varētu strādāt savā profesijā, dažiem bija atkārtoti jānoliek eksāmeni, piemēram, ārstiem. Daži vairs savā profesijā vispār neatgriezās, bet strādāja mazāk kvalificētus un mazāk apmaksātus darbus par tiem, kādus bija strādājuši Latvijā.

 

Latviešu trimdiniekiem vēl daudz kas ir kopīgs, bet pāri visam tas, ka viņi centās un spēja saglabāt Latvijas laika tradicijas. Latvieši sportoja, dibināja draudzes, koŗus, teātŗa kopas, tautasdeju kopas, rakstīja presē, rakstīja grāmatas - mācību grāmatas, vēstures grāmatas, atmiņu grāmatas, grāmatas par veselības aprūpi - un pat izdeva enciklopēdijas. Trimdinieki Latviju neaizmirsa. Gandrīz ikviens savā veidā darbojās Latvijas labā kā sabiedrisks darbinieks.

 

Pēc Otrā pasaules kaŗa beigām Zviedrijā basketbolu plašākas aprindas vēl nepazina. Latvieši un igauņi šo sporta spēli īstenībā ieviesa, un par Zviedrijas labākajām komandām savā laikā kļuva kā vīriešu “Rīga”, tā dāmu “Daina”. 

 

Latviešiem vienmēr tuva bijusi koŗdziedāšana. Teodors Reiters Stokholmā nodibināja savu trimdas kori un piedalījās skaņu plašu apgāda izveidē. Savukārt apgāda īpašnieks mudināja Jāni Mediņu komponēt mūziku. Latvieši rīkoja Dziesmu un deju svētkus. Eiropā vien tādi ir notikuši 26 reizes, bet pa visiem kontinentiem kopā – varāk nekā 129 reizes. Trimdinieki paši bija rīkotāji, koristi, dejotāji, mākslinieki un skatītāji. Turklāt tā bija viņu  brīvā laika nodarbe.

 

Nacionālajai enciklopēdijai izvēlējos rakstīt par latviešiem, par kuŗiem jau iepriekš biju rakstījis vai kuŗus esmu kādreiz sastapis dzīvē. Šķirkļu tapšanā vācu informāciju gan no publicētiem avotiem, gan meklēju to archīvos, muzejos un bibliotēkās. Noteikti liels paldies jāsaka visiem tuviniekiem, kuŗi man sniedza informāciju un fotografijas! Šajos šķirkļos ir publicētas 24 Friča Forstmaņa fotografijas ar mantinieku laipno atļauju. Rezultātā Nacionālajai enciklopēdijai tapušie 15 šķirkļi ir papildinēti ar unikālām un pat ar iepriekš nepublicētām fotografijām, vidēji 10 katram šķirklim. 

 

Šķirkļos aprakstītie ir ārsts Jānis Āboliņš, Rīgas pilsētas 2. slimnīcas (tagad Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca) direktors medicīniskos jautājumos, vēlāk virsārsta palīgs Stokholmas dzemdību namā.

 

Publicists Ernests Blanks bija pirmais, kas toreizējās Krievijas robežās 1917. gadā formulēja un publicēja prasību pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts, vēlāk pētīja jaunlatviešu laikmetu un tās darbiniekus, bija pirmais, kas Latvijas valsts nodibināšanu tēlaini nosauca par latviešu tautas Otro Atmodu. Tāpēc valstiskās neatkarības atjaunošanas process 20. gs. 80. gadu nogalē tiek dēvēts par Trešo Atmodu. 

 

Dzejnieks Fricis Forstmanis publicējies arī Kurzemes lībiskajā jeb tāmnieku izloksnē,  fotografijās plaši dokumentējis dažādas trimdas sabiedriskās norises un personas.

 

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis, iespējams, vislielāko atpazīstamību ieguvis ar savu grāmatu “Latviešu tautas piedzīvojumi”, kas izdota 12 reizes un tulkota igauniski, lietuviski un angliski.

 

Archeologs Valdemārs Ģinters bija Valsts vēstures mūzeja (mūsdienās Latvijas Nacionālais vēstures mūzejs) direktors, Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītājs un tās pārstāvis Kurzemē Otrā pasaules kaŗa beigās, kur arī organizēja bēgļu laivas uz Zviedriju. Trimdā viņš bija Latviešu nacionālā fonda līdzdibinātājs un priekšsēdētājs.

 

Normunds Hartmanis bija trimdas latviešu grāmatu izdevniecību, galvenokārt apgāda “Daugava” grāmatu noformētājs.

 

Aleksandrs Kancāns bija latviešu trimdas lielākā skaņuplašu apgāda “Latvian Music” īpašnieks.

 

Mākslinieks Rūdolfs Kronbergs bija arī scēnografs un aktieris, kurš rīkojis vairāk nekā 60 savu gleznu izstādēs Latvijā, Zviedrijā, Beļģijā, Francijā, Anglijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanadā.

 

Keramiķis Teodors Puciriuss studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, piemēram pie Kārļa Miesnieka un Ludolfa Liberta, un beidzis Rūdolfa Pelšes meistardarbnīcu ar mākslinieka keramiķa gradu.

 

Juris Reneslācis, Jānis Ritums un Alis Strunke saistīti ar latviešu basketbolu, ar “Sporta klubs Rīga” Stokholmā. Kluba vīriešu basketbola vienība 1958. gadā izcīnīja Zviedrijas basketbola čempiona nosaukumu un vēl divus turpmākos gadus iekļuva finālā. Vēlāk kluba juniori kļuva par Zviedrijas čempioniem basketbolā (1966). Juris Reneslācis 1958. gadā piedalījās gan kā spēlētājs, gan kā treneris. Viņš vēlāk kļuva par Zviedrijas basketbola vīriešu valsts vienības spēlētāju un rekordilgi –  piecus  gadus – bija valsts vienības treneris. Viņš arī bija Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) tiesnesis. Varbūt kādam visspilgtāk Juris Reneslācis paliks atmiņā saistībā ar savu lomu, kad Zviedrijas Ārlietu ministre 1994. gadā atvainojās par baltiešu leģionāru izdošanu PSRS pirms pusgadsimteņa. Jānis Ritums, iespējams, lielāko atpazīstamību ieguvis kā I Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienu 1979. gadā Visbijā, Gotlandē, Zviedrijā rīkotājs. Alis Strunke savukārt, bija FIBA basketbola tiesnesis, goda tiesnesis un komisārs, viņš piedalījās Zviedrijas Basketbola savienības (Svenska Basketbollförbundet) dibināšanā.

 

Latviešu evanģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, prāvests Oskars Sakārnis latviskoja gan Kuldīgas Svētās Annas baznīcas iekštelpu, gan dievkalpojuma liturģiju. Tas bija viņš, kuŗ izsludināja literāru un muzikālu konkursu, kura rezultātā tapa Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, tava zeme deg!” Drīz pēc Otrā pasaules kaŗa beigām viņš apmeklēja Zviedrijā  internētos latviešu leģionārus un cīnījās pret to izdošanu PSRS. Viņš bija arī Stokholmas latviešu evanģeliski luteriskās baznīcas mācītājs, Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas pārvaldes Zviedrijā priekšnieks, kā arī Baznīcas virsvaldes loceklis.

 

Mūziķis un komponists Andris Vītoliņš komponēja un aranžēja mūziku un vadīja Jaunatnes rītu uzvedumus septiņos trimdas latviešu dziesmu svētkos Eiropā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš bija mācībspēks un profesors Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, dievkalpojumu vajadzībām sastādīja mūziku un panāca, ka no Zviedrijas uz Latvijas baznīcām tika nogādātas padsmit ērģeles.

 

Polītiskais aktīvists Vilnis Zaļkalns, iespējams, atpazīstamību ieguva esot Minsteres Latviešu ģimnazijas audzēkņu “Mičotāju ansambļa” vadītājs un solists turnejā Eiropā, ASV, Kanadā un Austrālijā.

 

Šie ir tikai maza daļiņa no personībām, kas veidoja latviešu trimdu. Lai lasītu vairāk par šiem piecpadsmit, lūdzu, interneta pārlūkprogrammā ierakstīt www.enciklopedija.lv .