EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
No latvieša sirds viducīša un dvēseles
129344
Foto: Jānis Pipars

Sallija Benfelde    11.07.2023

 

 

 

Dziesmu un deju svētki, kuŗus ievadīja Valsts prezidenta Egila Levita runa, bet noslēdza jau cita Valsts prezidenta – Edgara Rinkēviča – suminājums latviešu tautai, aizvadīti, tradicijas 150. dzimšanas diena nosvinēta. Kas palicis pēc svētkiem latvieša sirds viducītī, latvieša dvēselē?

 

Šajos svētkos cilvēkos bija daudz labestības, mīļuma un izpratnes. Kā vēsta kāds no interneta dzīlēm nācis ieraksts: “Dziesmu svētkos Rīga ir tāda, kāda tā būtu bijusi bez kādreizējās okupācijas: latviska, kulturāla, smalka, tīra, pilna priecīgiem, laipniem, laimīgiem, pieklājīgiem cilvēkiem”. Atliek vien piekrist, jo, uzvelkot tautastērpu, mugura iztaisnojas, acis neurbjas ceļa grambās, bet skatiens paceļas augstāk. „Šajos Dziesmu svētkos mani personīgi visvairāk saviļņoja tā sajūta, ka ir tik daudz staltu cilvēku tautas tērpos, košos tautastērpos. Manuprāt, ja ikdienā mēs dažkārt plecus nolaižam uz priekšu, tad, uzvelkot tautastērpus, visi izslejas, un tā pašapziņa, arī latvietiskā pašapziņa ceļas, un tā sajūta ir vienkārši fenomenāla”, tā koŗa “Rāte” dziedātāja Agnese Veldre atbildēja Latvijas televīzijai (LTV), vaicāta par šiem svētkiem. Koŗa “Gaisma” dziedātāja Baiba Vētrāja LTV atklāja, ka dziedot jau sen, bet Dziesmu un deju svētkos ir pirmo reizi: “Visu laiku gribas dziedāt, tā kopības sajūta. Šie svētki ir jāuztur dzīvi. Nedrīkst aizmirst, nedrīkst to galveno aizmirst, kāpēc mēs šeit esam, kādi mēs esam. Mēs visi jau pamatā esam labi, tikai ikdienā apaugam ar sīkumiem un tādiem maziem kašķīšiem, nebūšanām, un tas galvenais piemirstas.” Savukārt “Suitu dūdenieku” vadītājs Juris Lipsnis žurnālistei sacīja: “Zini, man ir, ar ko salīdzināt. Es šinī estrādē dziedāju no Ventspils korī “Līvzeme”, mēs bijām 1985. gadā šeit. Atceros, ka toreiz starp rindām soļoja krievu armija ar automātiem. Jā, paskaties, tagad pilnīgi cita pasaule”. 

 

Un pēc noslēguma koncerta lielā sadziedāšanās un dancošana līdz līdz pat astoņiem rītā. Dziedošie tramvaji un autobusi, ar kuŗiem pēc noslēguma koncerta Mežaparkā mājās devās tie dziedātāji un klausītāji, kuŗi nepalika uz sadziedāšanos un dancošanu, jau ir kļuvuši par neatņemamu Dziesmu un deju svētku daļu.  Šķiet, šie svētki mūs visus darīja labākus un dāsnākus. Koklētājs, kuŗš Mežaparka alejā, kas ved uz Sidraba birzi, visus sagaidīja un pavadīja ar savas kokles skaņām, ierakstīja Facebook: “....rītausmā nebeidzama plūsma ar ļaudīm tautas tērpos turpināja nākt no estrādes. It kā būtu atvērušies kādi mītiski vārti, caur kuŗiem nāk latvju tauta. Cauri naktij un līdz pat rītausmai man bija tas gods viņus sagaidīt ar kokles mūziku”.

 

Protams, kā jebkuŗā pasākumā, arī šajos svētkos bija aizķeršanās un negludumi, šķiet, ka viens no lielākajiem bija gaŗās rindas, dziedātājiem un dejotājiem vismaz stundu gaidot pusdienas. Tomēr pēc kritikas viļņa sociālajos tīklos tas ātri tika atrisināts. Arī par noslēguma koncerta “Kopā Augšup” režiju droši vien tiks runāts, un to ir vērts darīt, jo koncerta sākuma daļa, pēc manām domām, bija pārāk izstiepta. Arī nobeigumā nebija vienas kulminācijas, bija it kā vairāki koncerta noslēgumi. Bet tas tiešām ir profesionālu režisoru jautājums. 

 

Pavisam īpašs izvērsās stāsts par ukraiņu kori “Dudaryk”, kuŗa dalībnieki teic, ka tā ir pacilājoša sajūta – būt daļai no 40 tūkstošus cilvēku lielās Dziesmu svētku dalībnieku saimes. Nacionālais akadēmiskais vīru un zēnu koris  no Ļvivas „Dudaryk”   ir starptautiski pazīstams, sniedzis vairāk nekā 2500 koncertus Ukrainas un pasaules prestižākajās koncertzālēs, tostarp Carnegie Hall Ņujorkā, Parīzes Dievmātes katedrālē, Vankūveras Air Place, Nacionālajā filharmonijā Varšavā, Ukrainas Nacionālajā operā, Ukrainas Nacionālajā filharmonijā. Koris saņēmis Nacionālo Tarasa Ševčenko balvu, kas ir augstākā godalga valsts kultūras nozarē Ukrainā, kā arī daudzus citus apbalvojumus. "Dudaryk" ir aptuveni trīssimt dalībnieku. Jaunākajam ir vien seši, bet vecākajam – piecdesmit gadu. Uz Dziesmu svētkiem Rīgā ieradās 47 koristi. Koŗa koncerti Latvijā netika organizēti Dziesmu un deju svētku ietvarā, jo rīkotāji bija pavisam citi, ar svētkiem nesaistīti cilvēki, kuriem nav pieredzes pasākumu rīkošanā un mārketingā. Tādēļ ”Dudaryk” Rīgas Domā 8. jūlijā paredzētais labdarības koncerts nebija nevienā svētku pasākuma sarakstā, par to nezināja gandrīz neviens, lai gan Vērmaņdārzā divi koŗa koncerti jau bija izrasījuši ovācijas. Koris bija piedalījies arī lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš”, kurā kopā ar latviešu koŗiem tika dziedāta arī Ukrainas himna. 7. jūlijā par koncertu Doma baznīcā nejauši uzzināja žurnālists Arnis Krauze un uzrakstīja tvītu: “Eh, tik žēl! Uz ukraiņu zēnu koŗa koncertu rīt Doma baznīcā 17:00 (viņi tik braši dziedāja Ukrainas himnu Mežaparkā!) biļetes gandrīz nav pirktas. Viņi tā gatavojas”. Tvītu pārpublicēja ļoti daudzi, un biļetes tika izpārdotas teju dažu stundu laikā, koncerts nākamajā dienā izraisīja stāvovācijas. Jāpiebilst, ka noklausījos dziesmas ierakstu no koncerta internetā – zēni dziedāja Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” tik augstā līmenī, turklāt latviešu valodā, ka bija grūti noticēt, ka dzied ukraiņi. Koris Latvijā viesojās, lai pateiktos Latvijas cilvēkiem par atbalstu kaŗā pret Krieviju un iepazīstinātu Latvijas klausītājus ar ukraiņu koŗa mūziku, tādēļ neviens pat negaidīja, ka koris nodziedās šo dziesmu. Vēlāk, pasakot paldies žurnālistam par atbalstu, koris nodziedāja „Pūt, vējiņi!” un paziņoja, ka par koncertu saņemto naudu ziedos nevis Ukrainas aizstāvjiem, bet Rīgas Doma restaurācijas vajadzībām. Ar kori tikās arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: „Pavisam nejauši uzzināju par Ukrainas vīru un zēnu kora “Dudaryk” viesošanos Rīgā, un bija jauki no puišu puses īsā laikā pieņemt ielūgumu apmeklēt Rīgas pili. Tik varenas balsis, ka pilij gandrīz norāva jumtu”. 

 

Tiesa gan, lielajā medus mucā, manuprāt, viena darvas karotīte gan jāiepilina – Ukrainas himna bija pelnījusi skanēt aiz Latvijas himnas lielajā noslēguma koncertā, bet tā it kā nejauši, ārpus oficiālās programmas, skanēja vien lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš”. Nezinu, kuŗš un no kā baidījās, kuŗam izpratne par nacionālu valsti Latviju neļāva to iekļaut oficiālajā programmā. Manuprāt jāsaprot, ka bez Ukrainas, bez tās pašaizliedzīgās cīņas par brīvību, par neatkarību, pat ļoti iespējams, ka mums šogad nebūtu Dziesmu un deju svētku un neskanētu mūsu himna „Dievs, svētī Latviju!”, jo asiņainā cīņa notiktu arī mūsu zemē.

 

Vēl jāpiebilst, ka Dziesmu svētku statistika vēsta: svētkos piedalījās  40 560 dalībnieki no  23 valstīm. Svētku norisē iesaistījās 1000 brīvprātīgo. Pasākumu laikā izteikti vairāki bildinājumi, piedzimis Dziesmu svētku bērniņš. Pārdoti vairāk nekā 174 000 biļešu, notikuši 60 maksas un bezmaksas pasākumi 20 vietās un tos apmeklējuši vismaz pusmiljons skatītāju. Latvijas Televīzijas tiešraides no pasākumu norises vietām skatītas 50 pasaules valstīs. 


 

Atpakaļ