Ligita Kovtuna 19.08.2025
14. augustā Latvijas Okupācijas muzejā tika atvērta sociolingvistes, Latvijas Okupācijas muzeja vadošās pētnieces Vinetas Skujiņas (Poriņas) monogrāfija ”Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā”. Sociolingvistiskais pētījums ir par starpkultūru saziņu Latvijā divdesmit gadu laikā – kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā līdz mūsdienām. Pētījums atklāj to, ka joprojām daudzviet vērojama latviešu valodas diskriminācija un pastāv sabiedrības divvalodība latviešu un krievu valodā.
Vineta Skujiņa: “Šis pētījums veikts, domājot galvenokārt par nākamajām latviski runājošajām paaudzēm, lai būtu pieejamas dokumentālas liecības par to, kas noticis pēc ilglaicīgās padomju okupācijas Latvijā un tiktu atgādināts par okupācijas varas ietekmi, kas atstājusi pēdas arī iedzīvotāju lingvistiskajā uzvedībā un daudzu Latvijas valsts amatpersonu attieksmē pret latviešu valodu kā nācijas identitātes būtiskāko sastāvdaļu. Tāpēc šī pētījuma nolūks ir arī aicināt valsts amatpersonas valsts valodu atbalstīt tieši praktiskos darbos, turpināt izstrādāt un pieņemt valsts valodas pozīcijas stiprinošos likumdošanas dokumentus, veicināt arī likumu izpildes kontroli.
Šajā laikā izaugusi multilingvāla paaudze, kura kā svešvalodas prot Rietumeiropas valodas, bet neprot vai vāji prot tādu svešvalodu kā krievu valoda. Konkrētais svešvalodu apguves modelis (1. svešvaloda – angļu, 2., 3. – kādas no ES oficiālajām valodām) atbilst ES valstij, bet reālā Latvijas dzīve nedod iespējas pilnvērtīgi izmantot šo svešvalodu apguves modeli, jo daudzās darbavietās valodas situācija neatšķiras no situācijas kādreizējā PSRS. Aptauju gaitā nereti radās iespaids, ka Latvijā spēkā ir nevis LR Valsts valodas likums (1999), bet joprojām darbojas LPSR Valodu likums (1989), kur bija pieļauts divu – latviešu un krievu – valodu lietojums.”
Grāmatas zinātniskā recenzente Dr.philol. Ieva Zuicena: “Kāpēc joprojām, kad pagājis tik ilgs laiks kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, latviešu valoda gan mūsu sabiedrībā, gan mūsu apziņā nav ieņēmusi to vietu, kādai tai vajadzētu būt? Vai 50 gadu ilgā padomju okupācija nav atstājusi sekas arī mūsu domāšanā, mūsu attieksmē pret latviešu valodu kā pret kaut ko otršķirīgu, pirmā vietā izvirzot angļu valodas prasmi? Vai ir darīts viss, lai latviešu valoda pilnvērtīgi funkcionētu visās tai paredzētajās jomās? Par to bija jādomā, lasot šo grāmatu.”
Par to, ka šī grāmata liek gan priecāties, gan skumt, izteicās vai visi runātāji. Arī Valsts prezidents (2019 – 2023) Egils Levits, kurš arī bija laipni apņēmies vadīt atklāšanas sarīkojumu.”Šī grāmata ir ļoti nozīmīga arī valstiskuma nozīmē, un tieši Latvijas valstiskuma stiprināšanā ar savas valsts valodas stiprināšanu līdz ar likumdevēju ir jāpiedalās visai sabiedrībai. Mums ir jāturpina savas valstsnācijas ceļš uz priekšu, un šī grāmata var būt labs mūsu ceļvedis.”
Vēlos piebilst, ka Vinetas Skujiņas monogrāfija ir arī aizrautīgs un dzīvs ceļvedis , jo satur pulka faktu, interviju fragmentu, reālu sadzīves situāciju aprakstu un to analīzi, tādējādi padarot grāmatu par gluži interesantu lasāmvielu cilvēkiem ārpus akadēmiskā loka. Vesela nodaļa veltīta ārzemju latviešiem, lai noskaidrotu, kā viņi jūtas “divvalodīgajā” Latvijā. Sarīkojumā runāja viens no viņiem – Austrālijā dzimušais un augušais Krišjānis Putniņš, uzņēmējs un mūziķis, kurš jau kopš 2009. gada dzīvo Latvijā. Viņš arī saviem bērniem ir ieaudzinājis stāju, ko viņam savukārt ieaudzinājuši paša vecāki, - ka nedrīkst dzīvot Latvijā un nerunāt latviešu valodā.
Svarīgi atzīmēt, ka grāmata nākusi klajā ar Valerijas Bērziņas-Baltiņas piemiņas fonda atbalstu. Šo fondu 2017. gadā Amerikā nodibināja pazīstamās valodnieces dēls Andris Baltiņš – ar mērķi atbalstīt Latvijas Okupācijas muzeja pētniecisko darbu par latviešu valodas politiku. Fondu pārvalda OMFA – Okupācijas muzeja atbalsta grupa Amerikā. Grāmata izdota 500 eksemplāru metienā.
Drīz pēc grāmatas atvēršanas pienāca priecīga ziņa, ka grāmatā iekļautie secinājumi un ieteikumi jau ir izglītības un zinātnes ministres Daces Melbārdes uzmanības lokā un ministrijas speciālistiem jāsagatavo ziņojums Saeimai par valsts valodas politiku Latvijā.
Dr. sc. soc. Dagmāra Beitnere- Le Galla, kultūrsocioloģe: “Darbs atver acis “pēdējam kautrīgajam latvietim”, kurš, pašam nemanot, uzrunāts sarunā, pāriet uz agresorvalsts valodu. Autore ir devusi iespēju izteikties (giving voice) tiem, kurus diskriminē un pazemo pašu valstī.”
Atsaucoties uz publicēto Dzejas dienu priekšvakarā
Mūsu laikraksta iepriekšējā numurā bija publicēts Ligitas Kovtunas komentārs ar nosaukumu “Kāpēc?”. Redakcija saņēmusi vairākas atsaukmes uz šo publikāciju.
Inese Muhka, Valsts valodas centra (VVC) direktore
VVC norobežojas
Šis nav VVC kompetences jautājums. VVC savas funkcijas ietvaros nav iesaistīts radošo darbu vērtēšanā, tas ir attiecīgo nozares profesionāļu kompetences jautājums. Līdz ar to kā amatpersona viedokli par šo dzeju nevaru paust.
Liāna Langa, dzejniece un politiķe
Par deguna urbināšanu ar vārdu palīdzību
Ja pēc 10-20 gadiem Latvijā vēl būs kāds literatūras teorētiķis, iespējams, ka varbūt tiks analizēta mūsdienās notiekošā dzejas žanra izbeigšanās un tā pārvēršanās nesakārtota verlibra rindās iestūķētā verbālā antikultūrā. Šodien tajā jau ir pilnībā izzudis iepriekšējo paaudžu poēzijas bagātīgais mantojums līdz ar metriku un poētismiem. It kā latviešu valodā nekad nebūtu bijis Fricis Bārda, Rainis, Edvarts Virza, Uldis Bērziņš, Vizma Belševica un Knuts Skujenieks.
Lasot mūsdienu jaunākās paaudzes savārstījumus, diemžēl rodas iespaids, ka nedz nometnē “Aicinājums”, nedz Literārajā akadēmijā pasniedzēji tā arī nav bijuši spējīgi izskaidrot topošajiem autoriem, kas ir dzeja. Savukārt izdevumu redaktori ir nolaiduši kvalitātes latiņu līdz grīdlīstei, bet dzejas kritiķi nav bijuši spējīgi vai pat nav vēlējušies apstādināt acīmredzamo degradāciju.
Verlibra tekstos ir viegli ietērpt diletantismu un paviršību – saraustītus, fragmentārus vērojumus, savu subjektīvo garastāvokļu, noskaņojumu, fizioloģisko procesu un sajūtu aprakstus, kā arī ideoloģiskus naratīvus, nereti arī dzejiskus lozungus. Jāvaicā – kuru šodien patiešām interesē Jāņa vai Ilzes sajūtu un ķermenī notiekošo procesu apraksti, kuri nespēj sasniegt nekādu vispārinājumu un garīgumu, kas nepieciešams īstam mākslas darbam? Kāpēc dažādu autoru dzejas kļuvušas tik līdzīgas viena otrai?
Diletantisku antidzejas izdevumu nebūtu, ja to izdošanu neatbalstītu VKKF. Pienāks laiks, kad bezatbildīgajiem nodokļu maksātāju naudas dalītājiem nāksies analizēt un arī atskaitīties, kāpēc sabiedrība ir novērsusies no laikmetīgās dzejas, bet grāmatiņu tirāžas ir tik niecīgas.
Dzidra Šmita,
Rīgas Centrālās bibliotēkas vadītāja
“Nav runa par puritānismu un liekulību”
Jau 1944.gadā sarakstītajā romānā “Agrā rūsa” Elīna Zālīte, kas , kā zināms , rakstīja arī dzeju, kāda laikraksta redaktoram liek teikt: ”Cilvēki vēl vienmēr domā, ka dzejā vajag izteikt jūtas, dziedāt par pavasari, lakstīgalu un mīlestību. Tagadējie dzejnieki dzejo par neparastākām lietām, piemēram, kaut vai par peļķēm un zirga mēsliem”.
Tātad neikdienišķa, pat provokatīva izteiksme ir bijusi raksturīga visos laikos.
Tā tas ir bijis arī citās mākslas jomās. Kādreizējā Jaunatnes teātrī divos režisora Ādolfa Šapiro iestudējumos esmu uz skatuves redzējusi kailus aktierus, bet tas man nav licies nedz aizvainojoši, nedz neiederīgi, jo bija konceptuāli pilnīgi pamatoti, un nav runa par puritānismu un liekulību.
Varam tikai atkārtot problēmrakstā izteikto jautājumu – kāpēc?
Jau dzirdu atsauces uz latvju dainu nerātno sadaļu, kur dažādi procesi un ķermeņa daļas sauktas, tā teikt, īstajos vārdos. Tomēr atgādināšu, ka dainas ir tautas mutvārdu daiļrade, kas vēlāk pierakstīta, nevis publiskai lietošanai sacerēti dzejas darbi.
Jā, Latvijā nav aizliegta arī pornogrāfija. Bet ar piebildi – katrs par savu naudu izklaidējas kā vēlas. Bet Kultūrkapitāla fonda atbalstam ir jābūt nopietni pamatotam, tāpat kā izteiksmes līdzekļu lietošanai mākslā.
“Autore lieliski parāda arī to, ka latviešu tieksme pāriet uz krievu valodu ar tiem cittautiešiem,, kuri pat prot latviešu valodu, ir ilgstošs kavēklis valsts valodas nostiprināšanai.”Dr. Uldis Ozoliņš, zinātniskais recenzents:
Atpakaļ
reklāmas banerim
