EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par polītiku bez emocijām
40549

   03.12.2013

Sallija Benfelde

Par polītiku bez emocijām

Saruna ar sociologu - Latvijas Faktu vadītāju Aigaru Freimani

 

Kā vērtējat Ministru prezidenta Valda Dombrovska demisiju, un kādi jūsuprāt ir tās iemesli?

A.F. Lēmums, manuprāt, ir vērtējams vairākos slāņos. Iedomājieties augstu amatpersonu, kas ir flegmatiska rakstura cilvēks (un Valdis Dombrovskis nenoliedzami tāds ir), un tas kritiskos brīžos nenoliedzami viņam ir palīdzējis pieņemt smagus lēmumus, saglabāt stabilitāti un iet tālāk ar pārliecību, ka ir rīkojies pareizi. Salīdzinājumam atcerieties kaut vai valdības vadītāju Ivaru Godmani, kas bija gatavs pats veikt gandrīz visu ministru pienākumus vienlaikus, radot chaosu un zināmu nervozitāti. Dombrovska miers bija laba īpašība. Tomēr mēs visi esam tikai cilvēki, Zolitūdes traģēdija radīja emocijas, tas bija ļoti smagi. Bija redzams, ka daudziem cilvēkiem, kuŗiem nebija nekādas saistības ar būvniecību un bojā gājušajiem un ievainotajiem, emociju bija pārlieku daudz, jo tas bija kaut kas neiedomājams, nepieņemams, ārkārtējs.

Domāju, ka Valdim Dombrovskim spriedze un emocijas bija krājušās. Atcerieties kaut vai budžeta veidošanu un pieņemšanu, kas notika kopš vasaras beigām, kad sākās koalicijas erozija un sabrukums, – jāteic, skarbs pasākums. Domāju, ka Ministru prezidentam bija ļoti smagi uzklausīt pārmetumus par emociju trūkumu, runājot par Zolitūdes traģēdiju, jo viņš neraudāja, viņam netrīcēja balss, bet tas taču nenozīmē, ka viņam nav jūtu, viņš tikai ir citas struktūras cilvēks. Jā, mūsu valdības vadītājs nav Bils Klintons, kas bija empatijas ģenijs, kas prata iejusties un atstāt spēcīgu iespaidu uz jebkuŗu auditoriju. Pārmetumus par iejutības trūkumu Valdis Dombrovskis uztvēra ļoti sāpīgi. Un tad bija vizīte pie Valsts prezidenta, uz kuŗu premjērs gāja bez nodoma atkāpties (to, tagad skatoties video, var labi redzēt), bet pēc pusotras stundas viņš iznāca ar paziņojumu par atkāpšanos no amata. Tas noteikti nebija viegls lēmums, turklāt Dombrovskis nav cilvēks, kas pieņem spontānus lēmumus.

Cilvēciski es viņu saprotu, jo tā visa būtu par daudz gandrīz jebkuŗam cilvēkam; ir jābūt absolūtam superciniķim vai pašatsvešinātam cilvēkam, lai notikušo varētu uztvert mierīgi. No otras puses, daudzslāņaino krizes „pīrāgu”, kur ir Liepājas Metallurgs, topošās problēmas ar neatrastajiem investoriem airBaltic, gaidāmais iedomātais vai reālais šoks saistībā ar pāreju uz eiro, gaidāmā Eiropas fondu naudas dalīšana, dažādas citas mazās krizītes valdības vadītājs uzkrāvis uz saviem pleciem, pašā augšā uzveļot vēl šo pēdējo krizi, paziņojot par demisiju, kas izraisīja tūlītēju reakciju. Es neticu nekādām  televīziju aptaujām, izņemot gadījumu, kad rezultāti ir totāli. Tas nozīmē, ka viens procents balso tā, bet 99 procenti balso citādi. Aptaujās visos TV kanāļos uz jautājumu, vai premjērs demisionējot ir rīkojies pareizi, 1 - 5 procenti atbildēja ar „jā”, bet aptuveni 95 procenti sacīja, ka demisija nav bijusi pareiza rīcība. Tā ir sabiedrības reakcija, kas liecina, ka mēs baidāmies zaudēt stabilitāti, mēs baidāmies zaudēt prognozējamību. Tā ir ēnas puse Dombrovska demisijai, ko emocionāli var saprast.

 

Skaidrojumi, kāpēc Ministru prezidents  demisionējis, ir dažādi, bet atbildi uz jautājumu „kāpēc?” tie, manuprāt, tomēr nesniedz.

Jau ir sākušās demisijas interpretācijas, kas ir un būs cita par citu ciniskākas. Viena no tām -  Valdis Dombrovskis ir ieguvējs jebkuŗā gadījumā. Viņš ir uzņēmies polītisko atbildību, ir rādījis paraugu citiem polītiķiem, ir atbrīvojis sevi no zināmas nastas, no mūžīgā grāmatveža tēla, kas visu rēķina makroekonomiski, bet neiedziļinās lielajās sāpēs daudzu cilvēku dzīvē, - tā zināmā mērā bija viņa priekšrocība, jo viņš neieslīga emocijās. Tagad Dombrovskis ir ja ne varonis, tad cilvēks, kuŗu nevar vērtēt ar minusa zīmi.

Pēdējais baumu vilnis vēstī, ka demisija ir  solis, kas ļaus viņam atrast savu vietu kādā no Eiropas birokratiskajām struktūrām. Šo nostāju, manuprāt, negribot pastiprina arī Sandra Kalniete, kas jau ir izteikusies., ka ideāls premjērministrs būtu pašreizējais eirokomisārs Andris Piebalgs. Jūtu, ka nervozitāte, kas ir parādījusies arī Vienotībā, lai gan viņi ir gatavi nosaukt arī citus premjēra kandidātus, ne vien atkal Dombrovski, liecina, ka demisija visiem ir bijis pārsteigums. Kā jau teicu, Dombrovskis nav tas cilvēks, kas lēmumus pieņem spontāni, bet acīmredzot Zolitūde bija pēdējais piliens jau tā pilnajā kausā.

 

Tomēr daudzu ieskatā pēdējais piliens bijusi Ministru prezidenta saruna ar Valsts prezidentu. Ko Andris Bērziņš varēja tādu pateikt, lai Valdis Dombrovskis pieņemtu lēmumu demisionēt pēc  pusstundas sarunas, kas notika divatā, bez palīgu un padomdevēju klātienes? Iespējamie pārmetumi, ko valdības vadītājam būtu varējis izteikt Prezidents, ir visiem zināmi, tas nav nekas jauns, un nav ticams, ka ar tiem varēja piespiest Dombrovski demisionēt.

Tas, cik emocionāli prezidents uz traģēdiju reaģēja Latvijas Televīzijas raidījumā, nosaucot notikušo par nevainīgu cilvēku masveida slepkavību, kas patiesībā būtu krimināli klasificējama lieta, - tas uz daudziem  iedarbojās paralizējoši. Bija jūtams, kā sabiedrisko attiecību kompanijas sāk strādāt ar cilvēkiem, kuŗus varētu uzaicināt šo lietu pārrunāt, spriest par atbildību. Tomēr katra pilnvarojums ir tikai tāds, kāds tas ir. Tāpēc, manuprāt, prezidents sarunā prasīja „ministru galvas”. Kuŗi ministri tie varēja būt, tālu nav jāmeklē.

Pirmkārt, tas varēja būt ekonomikas ministrs, jo Ekonomikas ministrija ir tā, kas pārrauga būvniecību. Sen ir zināms, ka šī ministrija nav prezidentam pārāk mīļa iestāde un arī attiecības ar ministru Danielu Pavļutu viņam nav pārāk labas. Pavļuts ir izcils komūnikācijas meistars, viņam tas padodas. Viņš prot runāt par visu ko, bet, kā saka dabaszinātnēs, „sausais atlikums” ne vienmēr pēc tam ir labi redzams. Bija skaļš un puķains stāsts par industriālizācijas polītiku, kas tūlīt pārvērtīs Latviju par plaukstošu zemi, bet tas nezin kā pazuda. Protams, to var izskaidrot ar ķīviņiem un nesaskaņām koalicijā, kas apturējušas daudz ko, bet solījums tomēr nāca no ekonomikas ministra. Var gadīties, ka industriālizācijas plāni „norakti” parlamentā, tomēr īstas pārliecības, ka ir darīts viss, lai panāktu rezultātu, nav. Daudz vaicāt varētu arī Ekonomikas ministrijas valsts sekretāram, kas paguva atkāpties pirms premjēra demisijas, un uz tiem atbilžu joprojām nav. Piemēram, viņa sievas dibinātajam fondam dāsni ziedojumi ir bijuši no būvniekiem, – vai tas tiešām neietekmēja ministrijas darbu? Tas neizskatās pārāk labi, pat ja ir sagatavots smuks skaidrojums, ko var likt skatlogā. Acīmredzot tika prasīta ekonomikas ministra demisija.

Iespējams, ka runāts arī par iekšlietu ministra demisiju. Visticamāk, Dombrovskis uz šādu prezidenta vēlmi nevarēja reaģēt tā, kā prezidents to vēlējās, jo valdības vienīgais pārstāvis, kas nodrošināja tās stabilitāti, bija pats Valdis Dombrovskis. Vēl valdībā paļauties varēja arī uz finanču ministru Andri Vilku, kas traģēdijas laikā bija komandējumā ārpus Latvijas. Visādi citādi valdībā jau bija sabrukums, – gan no Nacionālās apvienības, gan no Vienotības puses jau bija izskanējis, ka koalicijas līgums vairs nav spēkā, Reformu partija vairs nevar apgalvot neko, jo atrodas izšķīšanas stadijā un daļa laikam dosies pie Vienotības, daļa, iespējams, pievienosies Repšem. Tā dēvētais Olšteina sešinieks, kas arī, visticamāk, pievienosies Repšem, nav uzticams partneris.

Domāju, ka Dombrovskis, tāpat kā jebkuŗš polītiķis viņa situācijā, prātā „izspēlēja” scēnāriju: kas notiek, ja vairs neesmu premjērs? Tas ir normāli, ja ir jāpieņem nopietns lēmums, jānosaka kompromisa robežas un jāsasniedz kādi mērķi. Jau dažas stundas pēc paziņojuma par demisiju preses konferencē Valdis Dombrovskis pieteica iespējamo nākamo risinājumu valdības darbam, un šis risinājums tiek piedāvāts joprojām, – iespējami plašāka labēji centriska valdība, ar to faktiski saprotot tikai to, ka pašreizējai koalicijai pievienojas arī Zaļo un Zemnieku savienība.

 

Prezidents, protams, varēja pieprasīt kādu ministru atlaišanu, bet viņam nav tādu pilnvaru.

Valdība jau tā bija nestabila, viena vai vairāku ministru atlaišana tās darbu padarītu neiespējamu, turklāt bija arī informācija, ka drīzumā Saeimā tiks pieprasīta valdības demisija un ka par to varētu balsot ne tikai opozicija. Ka Dombrovska lēmums, arī zinot visus apstākļus, tomēr nav bijis viegls, liecināja acīm redzamais – premjērs par to paziņoja, lūpām trīcot, turklāt tas notika jau dienas vidū pēc sarunas, kuŗai, kā jau sacīju, bija divas daļas – pirmā, klātesot padomniekiem, bet otrā tikai divatā ar prezidentu. Demisija un piedāvājums veidot plašāku valdību – tas ir loģiski, racionāli, precīzi un skaidri. Ja tā notiks, tad nākamais premjērs, kas nebūs Dombrovskis, jo to viņš arī pateica ļoti skaidri, iegūs diezgan lielus varas instrumentus, jo viņam būs stabils vairākums un manevra iespējas, ja kāds no koalicijas atkal pēkšņi kaut kam nepiekrīt. Balsu pietiktu arī tad, ja viena koalicijas partija vai Olšteina sešinieks atteiktos balsot vai balsotu pret.

Dombrovskis visu laiku bija spiests pakļauties kaut kādam mistiskam koalicijas kompromisam, kas traucēja panākt rezultātus. Starp citu, pēc demisijas jau ir izskanējis visu koalicijas partneŗu apgalvojums, ka viņi joprojām atbalsta šīs valdības kursu un to turpinās. Tas liek domāt, ka demisionējusī valdība varbūt pat var nostrādāt vēl kādu laiku. Domāju, ka šogad jaunu valdību nepaspēs izveidot un apstiprināt, jo drīz sāksies Ziemsvētku brīvdienas.

 

Interesanti, ka visi diezgan vienprātīgi saka – valdību atkal vajadzētu vadīt Vienotības  izvirzītam cilvēkam. Sākumā zaļie zemnieki bija gatavi virzīt savu ministru prezidenta amata kandidātu, bet pārdomāja vienas dienas laikā. Kāpēc?

Neticu pasaciņai, kas vienu brīdi parādījās, ka par premjēru varētu būt Jānis Dūklavs no Zaļo un Zemnieku savienības, jo priekšstats par polītiķi gan Eiropā, gan pasaulē šobrīd ir cits nekā pirms gadiem divdesmit. Tas vairs nav dzīves pieredzi baudījis kungs, kas ir pārliecināts par sevi un ir tāds kā „jauno atsēdinātājs”, kuŗš daudz ko bremzē, bet ir respektabls un solids. Šobrīd vadošs polītiķis ir vecumā mazliet virs 40 un ir reformātors – menedžeris. Dūklavs tāds nav, turklāt viņam nav arī valodu zināšanu, bet tas  ļoti traucētu ieiešanu Eiropas Savienības apritē. Prasību līmenis ir cits. Turklāt Vienotība šobrīd ir vienīgā varas partija, patīk tas vai ne, un tai ir cilvēku resursi. Ir sajūta, ka Vienotība ir stabila un nemainīs kursu vai arī viņiem nav vajadzības kursu mainīt. Par spīti tam, ka arī viņu vidū ir uzskatu atšķirības, viņiem tomēr piemīt veselais saprāts un ir tāds kā iekšējais filtrs, kas neļauj savārīt  lielas ziepes.

Tiek runāts par Arta Pabrika kandidātūru, un pirms kāda pusgada noteikti par kandidāti tiktu minēta arī Ilze Viņķele, bet šobrīd tas jau vairs nav iespējams un nenotiks, jo ar savu attieksmi pret cilvēkiem viņa pati sevi ir norakstījusi. Ja runājam par vēlmi vadīt valdību, tad jāatceras arī, ka gads līdz vēlēšanām nebūs viegls, valdībai nāksies risināt daudzus smagus jautājumus, turklāt, stāvot malā, ir vieglāk izskatīties labi vēlētāju acīs. Lai kā, līdz vēlēšanām tiksim un tad redzēsim, kuŗi no tiem, kas pašlaik sevi piesaka kā šobrīd  jaunās vai topošās partijas, iekļūs Saeimā un vai tas kaut ko mainīs polītikā. Acīmredzot varam runāt par četriem jauniem polītiskajiem spēlētājiem.

 

Einars Repše, kas grasās dibināt partiju Latvijas attīstībai, vairs nav jauns spēlētājs polītikā, un arī pārējie gluži no nekurienes nav parādījušies.

Repše nav jauns spēlētājs, bet jaunu partiju tomēr dibinās. Bijusī Valsts kontroliere Inguna Sudraba kaut ko piesaka, bet nav zināms, ko dibinās. Savā pirmajā publiskajā preses konferencē viņa neko īsti nepateica, bet vēlāk televīzijā jau runāja pazīstamās katēgorijās par pārstāvību Saeimā, izpildvaru, partiju. Acīmredzot tā nemaz nav, ka viņa domā tikai par garīgiem jautājumiem, gan jau ir vēl kāds, kas viņu atbalsta un konsultē. Jebkuŗā gadījumā viņas runas par partijas dibināšanu it kā ārpus polītikas, veidojot  tādu kā tautas kustību, tādu kā partiju, nav nopietnas, jo  ir zināmas demokratiskas procedūras, kā pieņemt lēmumus polītikā.

Domāju, ka pārsteigumu sagādās Ainārs Šlesers, viņš acīmredzot pievienosies partijai Vienoti Latvijai, kas jau piedalījās pašvaldību vēlēšanās Latgalē un Rīgā. Par viņiem vismaz man nav ne jausmas, kādi cilvēki tur ir un ko viņi patiešām grib. Šlesers, visticamāk, gribēs pievienot šai partijai vēl kādas reģionālās partijas. Vēl ir biedrība Demokratiskie patrioti, kuŗa jau labu laiku grasās pārtapt partijā un kuŗas runasvīrs ir Dāvis Stalts. Iespējams, ka partijas mēģinās cita citu sev piesaistīt, jo visiem trūkst cilvēku.

 

tarp citu, Ainārs Šlesers, runājot radio Baltcom, sacīja, ka prezidents rīkojies ļoti pareizi, panākot valdības demisiju, un tagad viņam pašam vajadzētu vadīt valdību līdz vēlēšanām, bet vispār - vajadzētu ārkārtas Saeimas vēlēšanas... Ko tas varētu nozīmēt?

Šleseram patīk pārsteigt sabiedrību, tā ir viena no viņa polītiskā tēla sastāvdaļām. Var jau to darīt arī šādā veidā, nepaskatoties, kas ir rakstīts Satversmē un kādi mums ir likumi. Var domāt, ka vēlēšanas var sarīkot trijās dienās un ka Satversmi var mainīt dažās dienās, ja jau viņam tā gribas domāt....

 

Traģēdija Zolitūdē ļoti skaidri atklāja domāšanas veidu ne tikai vienā nozarē, bet sabiedrībā kopumā, – gan jau kaut kā, visu var sarunāt, un vainīgi ir visi citi. Vai jūsuprāt šo domāšanas un attieksmes veidu jeb sistēmu tagad izdosies mainīt? Šobrīd cilvēki ir aktīvi, daudzi vairs nebaidās runāt par nejēdzībām, kas notiek mums visapkārt.

Tas ir grūtākais jautājums mums visiem. Intervijā ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeijeru televīzijā bija labi redzams, ka viņš ir nervozs, jo no visām pusēm jūt spiedienu iespējami ātrāk pabeigt izmeklēšanu, neļaut vainīgajiem izlocīties – tā teikt, paņemt viņus „vēl siltus” , lai nepaspēj izdomāt glābšanās ceļus, un pēc iespējas ātri viņus sodīt. Loģiski un saprotami nevis tāpēc, ka cilvēki ir asinskāri, bet tāpēc, ka,  tiklīdz sākas ilgstoša izmeklēšana, sabiedrība ar laiku norimst, tai tiek skaidrots, ka tādas lietas tiek izmeklētas gadiem, taču pēc trīs četriem gadiem tiek paziņots, ka vainīgs nav neviens, bet (ironiski) vainīgs ir cements... Cementu mēs varam likt cietumā, viņš būs ar mieru.

No otras puses, protams, ir kaut kāda procedūra, pēc kuŗas ir jārīkojas katram izmeklētājam, pretējā gadījumā procedūras neievērošanu var izmantot vainīgie tiesā, vēršoties pret izmeklētājiem. Jau šobrīd iezīmējas divas galējas attieksmes: prezidenta sacītais, ka tā ir nevainīgu cilvēku masu slepkavība, un iespējamo vainīgo pusē jau izskanējušais, ka tā bijusi cilvēciska kļūda projekta izstrādes vai būvniecības gaitā, – nu, varbūt pāris kļūdu, bet tā gadās, tā nav ļaunprātība. Izmeklēšana un arī tiesa būs starp divām dilemmām. Sabiedrība ir paģēroša, tā nepieņem, ka kaut kas tamlīdzīgs var notikt tāpat vien, ka 54 cilvēki iet bojā it kā nejauši. Ļoti gribu cerēt, ka mēs tiksim skaidrībā par vainu un atbildību. Tas, kas jau ir izskanējis, liecina, ka ir pieļautas rupjas profesionālas kļūdas, ka ir bijusi necilvēcīga, pat nežēlīga attieksme pret veikala darbiniekiem. Runājot par izmeklēšanu, domāju, ka jāpiesaista neatkarīgi ārvalstu eksperti – kaut vai tādēļ vien, lai atzinums,  kā arī tas beigās skanētu, būtu ticamāks sabiedrībai, kuŗas neticība varai un tās institūcijām ir ļoti augsta.

Par to, kā mēs maināmies, jāteic, ka tas var notikt lēnām, ir vajadzīgs laiks, lai cilvēki nebaidītos runāt patiesību, lai mainītos mūsu vērtības un priekšstati par tām. Nabadzība cilvēkus padara  neaizsargātsus, jo viņi cīnās par izdzīvošanu, viņiem jānoturas darbā, lai kāds tas būtu. Domāju, ka mēs spējam mainīties, kļūt labāki, bet ir vajadzīgs laiks. Un sistēma var mainīties tad, kad esam mainījušies mēs.



 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA