EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par definīcijām, uzskatiem un par mums pašiem
126591
Foto: Timurs Subhankulovs

Latvijas Universitātes profesors, polītisko partiju un vēlētāju uzvedības pētnieks Jānis Ikstens intervijā Sallijai Benfeldei    18.10.2022

 

 

Pēdējos gados Latvijā ne viens vien nacionāli un konservatīvi noskaņots polītiķis ir izvērsis cīņu pret liberālismu, apgalvojot, ka tas ir ļaunums, kas iznīcina mūsu valsti. Pēc 14. Saeimas vēlēšanām runas par slikto liberālismu ir pieklusušas, tagad ir atrasts jauns ļaunums, ko apzīmē ar jēdzienu „kreiss”, tas kā arguments tiek minēts sarunās pirms oficiālajām valdības veidošanas sarunām. Protams, pēc piecdesmit okupācijas gadiem šis jēdziens bieži asociējas ar krieviem, ar okupāciju, staļinismu un Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tomēr jēdzieniem ir definīcija, pavisam konkrēta nozīme, kuŗa nekļūst ne „labāka”, ne „sliktāka”, ja tajā apzināti vai neapzināti katrs ieliek sev vēlamo un nevis patieso saturu, tikai tā jauc cilvēkiem prātus. Tādēļ aicinājām uz sarunu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānu, profesoru Jāni Ikstenu, kuŗš ir darbojies OSCE ODIHR (EDSO demokratisko institūciju un cilvēktiesību birojs) polītisko partiju ekspertu grupā, savulaik bija Baltijas-Amerikas brīvības fonda un Fulbraita stipendiju ieguvējs, stažējies Kolumbijas universitātē (ASV) un ir arī Comparative Study of Electoral Systems pētnieciskās programmas nacionālā projekta vadītājs.

 

Ko nozīmē šie jēdzieni: liberāls, konservatīvs? Vai valstij kreisi uzskati ir bīstami?

Polītoloģijā jeb polītikas zinātnē kreisums un labējums pirmām kārtām saistās ar ekonomisko jomu. Tie ir cilvēki vai ideoloģijas, kas saredz valstij lielāku lomu, ietekmi ekonomikā caur nodokļiem, caur sīkāku un skrupulozāku cilvēku darbības regulējumu ar priekšrakstiem un noteikumiem un tā tālāk, tie tiek uzskatīti par kreisajiem. Tie, kuŗi grib vairāk brīvo konkurenci, zemākus nodokļus, pašregulāciju un uzņēmību, ir labējie. Pēdējos pārdesmit gados parādās vēl viena svarīga dimensija – dalījums starp konservātīvajiem un liberāļiem, kaut gan tas ir ļoti frivols dalījums. Patiesībā tas ir stāsts par konservātīvajiem un libertāriešiem. Libertārieši ir par indivīda pašrealizācijas polītiku, par ļoti plašām indivīda tiesībām uz dažnedažādām lietām un procesiem., bet konservātīvais spārns drīzāk ir par grupu tiesībām, par tautas, nācijas identitāti un konservātīvi arī savos sociālajos uzskatos par reliģiju, morāli, ģimeni un tā tālāk. Kā mēdz teikt, tā ir identitātes polītika polītikā. Dažkārt tā sakrīt ar ekonomisko polītiku, bet tas jautājumu loks, ko katrs skata, ir atšķirīgs. Šīs polītikas, ja tās attēlotu grafiski, drīzāk ir krustām, kā krusts. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs šīs diskusijas nav tik daudz par ekonomiku, bet vairāk par identitātes jautājumiem.

 

Vai tas nozīmē, ka būt libertārietim vai konservatīvajam, nozīmē apdraudēt savu valsti?

Nedomāju, ka vieni vai otri uzskati nozīmē tiešā veidā apdraudēt savu valsti. Ne vieni, ne otri nav gatavi atteikties no savas valsts, pakļaut savu valsti ārējiem apdraudējumiem. Ja apdraudējums varētu rasties, tad no kaut kādām rīcībpolītikām jeb, vienkāršāk sakot, no rīcības, ko piekopj vieni vai otri. Piemēram, ja mēs absolutizējam brīvo iniciātīvu un pašpalīdzību, tad mēs nonākam pie tā, ka cilvēki nesaņem nekādu jēdzīgu atbalstu no valsts savu sociālo problēmu risināšanā, paši kuļas ar savu bēdīgo veselības stāvokli, zemām pensijām vai vispār bez pensijām. Arī pretējā virzienā – ja mēs absolutizējam tādu polītiku, ka katrs ir tik īpašs un neaizvietojams, apčubināms, tad vienkārši nav iespējams apvienot sabiedrību, nav iespējams izveidot indivīdu kopību, kas sarunājas savā starpā, kuŗai ir kaut kas kopējs.

 

Sabiedrība bieži vien grib gan stingrāku valsts kontroli, gan lielākas personīgās tiesības un brīvības, gan to, lai valsts par visu parūpējas un atbalsta, gan grib, lai valsts nekur nebāž savu degunu. Tas ir ļoti pretrunīgi. Vai Latvijas partijas ir labējas vai kreisas, vai arī, ja papēta to programmas un rīcību, tās ir gan kreisas, gan labējas vienlaikus? Vai partijas nav diezgan raibas, pat ja apgalvo, ka tā nav?

Nav tādu partiju, kam programmas būtu kā no mācību grāmatas. Tādu īsti nav pie mums, un droši vien tikpat kā nav arī citās valstīs. Viena lieta ir ideoloģija kā zināma ideju sistēma, nedaudz teorētiski ideālistiska, bet otrs ir konkrētā sabiedrība, kuŗā darbojas partija, kas sakās esam konkrētas ideoloģijas pārstāve. Vienmēr iestājas reālitāte, ir tikai tai sabiedrībai raksturīgas īpatnības, problēmas, izaicinājumi, kas ir jārisina, tādēļ tas nav tik ideālistiski. Latvijā ir partijas, kuŗas cenšas piesaistīt savus vēlētājus ar savu ideoloģiju un domāju, ka Nacionālā apvienība ir ilgspēlējošs piemērs, kur personībām varbūt pat ir bijusi mazliet mazāka nozīme, bet svarīga ir bijusi idejiskā puse. Līdz šī gada 1. oktobrim man šķita, ka arī Saskaņa ir tāda, bet izrādījās, ka Saskaņā tas idejiskais pamats nav tik spēcīgs. Kaut kādā ziņā Progresīvie ir programmatiska partija – vismaz šobrīd viņi tā izskatās, un viņi ir vairāk pa kreisi. Bet tas nemaina būtību – viņiem ideoloģiskais kodols ir, tas šobrīd ir labi saskatāms. Kamēr viņi nav saskārušies ar izaicinājumiem praktiskajā polītikā, viss ir labi. 

 

Nereti, runājot par Progresīvajiem, tiek piesaukts arī neomarksisms. Vai tā ir un vai tā ir bīstama parādība?

Neesmu ideoloģiju pētnieks, nevaru par to spriest, varu vien pateikt, ka tas man izskatās pēc izdomāta argumenta, jo kopš okupācijas laikiem mēs baidāmies no vārda ”marksisms”. Iespējams, ka šis vārds tiek lietots biedēšanai.

 

Vai starp četrām partijām, kuŗas šobrīd spriež par iespēju strādāt koalīcijā visām kopā vai tomēr koalīcijai jābūt bez Progresīvajiem,  tiešām ir tik būtiskas pretrunas? Vai Progresīvo nostādnes padarīs kopā strādāšanu neiespējamu?

Idejiskās atšķirības ir ļoti labi saskatāmas pat starp t.s. jaunās sociāldemokratijas vidū, ne tikai starp vecajiem sociāldemokratiem, kuŗi ir norūpējušies tikai par sociālo problēmu risināšanu. Jaunie ir arī tādi, kuŗi ļoti droši ietveŗ apkārtējās vides, arī identitātes, tai skaitā seksuālās identitātes, jautājumus. Viņi ar šīm savām pozīcijām ir ļoti tālu no Apvienotā saraksta un Nacionālās apvienības. Dažkārt pat saka, ka Nacionālā apvienība šajā jautājumā ir pretmets. Piemēram, ģimenes polītikā un vēl dažos vairāk morālas dabas jautājumos viņi ir ļoti tālu viens no otra. Savulaik Progresīvie, atbilstoši savai ideoloģijai, bija pozicionējušies gan valodas, gan militārā dienesta jautājumos, viņu nostādnes harmoniski izrietēja no partijas ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Bet, atgriežoties pie tā, ko jau sacīju – brīdī, kad mēs izkāpjam ārā no mācību grāmatas un nolaižamies līdz realitātei konkrētā valstī ar konkrētiem gan iekšpolītiskiem, gan ārpolītiskiem izaicinājumiem, redzam, ka ne visas no tām nostādnēm ir piemērotas, saprotam, vai tās atbilst valsts pamatiem, pastāvēšanai un drošībai. Lai tuvinātos, ir notikusi steidzīga pozīciju pārskatīšana, lai tuvinātos gan reālitātei, gan nosacīti centriski-labējām polītiskām partijām. Protams, tas nenozīmē, ka visas domstarpības ir pārvarētas. Bet vismaz man rodas šaubas par to, ka viss tiek pateikts publiski, ka ir domstarpības, par kurām skaļi netiek runāts. Situācija ir smagnēja un, iespējams, tādēļ ir abu partiju, Apvienotā saraksta un Nacionālās apvienības, negribīgā attieksme pret sarunām ar Progresīvajiem. 

 

Nevaru šobrīd droši prognozēt, kāda būs valdība, bet reāli ir tikai divi varianti: trīs partijas vai četras partijas. Kaut kas manuprāt var mainīties tikai tad, ja kaut kas notiek ar Zaļo un zemnieku savienību. Domāju, ka tajā brīdī, kad Lemberga tiks notiesāts pēdējā instancē, tad partija varēs oficiāli no viņa atteikties un sacīt, ka (ironiski) ir brīvi no šī lāsta. Ar Rosļikovu neviens nerunās, domāju, ka ar Šleseru arī ne pārāk gribēs runāt. Tādēļ esam ar salīdzinoši nelielām manevra iespējām. Kamēr Zemnieku savienība ir Lemberga gūstekne, domāju, ka nekas daudz nemainīsies, ja vien nenotiks milzīgi satricinājumi saistībā ar Jauno Vienotību. Ja koalīcija vienojas, ka ir jautājumi, kuŗos katrs var balsot, kā grib, piemēram, jautājumā par viendzimumu attiecībām, tad rodas plašākas manevru iespējas. Pamatā visos jautājumos Saeimā koalīcija parasti balso tā, par to ir vienojusies. Jautājumos par sociālo atbalstu, nodokļiem koalīcijā visi noteikti balsos vienādi.

 

Par sevi reizēm mēdzam teikt, ka esam ļoti dažādi, pretrunīgi un pat kašķīgi, arī par vēlēšanām sabiedrībā izskan visdažādākie vērtējumi. 

Mūsu sabiedrība ir pietiekami daudzveidīga. Ir etniskais dalījums, kas ir pāri visam, un ir vēl dalīšanās un fragmentācija arī vēl pēc citiem principiem. Ir cilvēki, kuŗiem Progresīvo idejas ir svarīgas, ir cilvēki, kuŗiem tās nemaz neinteresē, ir cilvēki ar lauku interesēm, un laukos Latvijā dzīvo aptuveni trīsdesmit procentu no visiem. Esam dažādi, tādēļ nav tā, ka šo daudzo partiju pastāvēšana ir pavisam bez pamata un nedomāju, ka esam īpaši kašķīgi un atšķirīgi no citiem. Vēlēšanu rezultāti ir tādi, kāda ir mūsu sabiedrība.

 

Dusmojamies, ka daudzos jautājumos Eiropā esam pēdējās vietās. Kā īsti ir – kur mēs esam Eiropā? Pirmie, pēdējie vai pa vidu, ja nerunājam par skaitļiem?

Nevar pateikt vienu ciparu, kuŗā vietā mēs esam. Protams, var skatīties ANO tautas attīstības indeksu, bet tie ir statistiski rādītāji. Mūsu nācijas iezīme ir tā, ka diezgan daudz čīkstam arī tad, ja nemaz tik slikti nav. Mēs tomēr esam pasaules attīstītāka daļa, mēs pie tās piederam. Mums neiet tik labi, kā mums gribētos saimnieciski, bet mums ir sava valsts, mēs varam paši pieņemt lēmumus šajā valstī, mēs varam kopt savu identitāti, savu kultūru. Lai arī mūsu saimnieciskā dzīve neattīstās tik strauji, kā dažiem kaimiņiem, mēs esam priekšā daudziem citiem, ar kuŗiem mēs bijām kopā Padomju Savienībā. Domāju, ka globālā konkurencē mums iet labi. Ja raugāmies tikai uz Eiropu, tad mēs varam gribēt daudz, daudz vairāk. Mums būtu nopietni jāstrādā, lai iedzītu to, ko esam pazaudējuši pēdējos desmit gados: ekonomiskās attīstības tempu un tādēļ pietrūkst resursu izglītības attīstībai, veselības aprūpei, nevienlīdzības mazināšanai.

 


 

Atpakaļ