EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Lai valsts simtgades svētki izdotos!
65443

Ar Latvijas institūta direktori Aivu Rozenbergu sarunājās Ligita Kovtuna    12.04.2016

 

Vai nav skaisti ‒ sākt darbu Latvijas institūta direktores amatā tieši tai laikā, kad Latvijas valsts pošas svinēt savu simtgadi?!

 

Protams, ir skaisti! Jubilejas reizes taču ir tādi kā atskaites punkti, kad skaidrāk nekā jebkad iespējams skatīt un novērtēt to, kas paveikts, un saprast, kas vēl jāizdara. Simtgade īstenībā ir brīdis, kad svinam iepriekšējo paaudžu padarīto un uzliekam sev tos laurus, ko nopelnījušas tieši šīs paaudzes. Un brīdis, kad jādomā, ko mūsdienu  cilvēki, jaunieši padarīs tādu, ar ko varēsim lepoties un ko svinēt. Mēs esam ceļa vidū, un visvairāk šobrīd gribas domāt par to, ko paveiksim mēs.

 

Kāda ir jūsu pašas „privātā pieredze”, priekšstati par to laiku, kad tapusi sava valsts, protams, ģimenes locekļu, vecāku un vecvecāku stāstos? 

 

Manas vecmāmiņas to ir atminējušās, bet man visspilgtāk atmiņā no stāstītā palicis tas, ko dzirdēju par tā laika dzīvi: te bijuši stāsti gan par polītiskajām partijām un to ķīviņiem, gan par to, ka pie Otto Švarca bijis delikatešu veikaliņš, kuŗā pārdotas, piemēram, dažādas pastētes... Man, padomjlaika bērnam, bija zināma tikai viena aknu pastēte, nu, pastēte, un viss. Vēl bija arī stāsti par to, kā svinēja svētkus, par tā laika personībām. Interesanti stāsti. 

 

Valsts simtgades svētkus aktīvi pošas svinēt arī trimdas tautieši jeb tautieši ārzemēs, un viņu vidū ir dažādu paaudžu cilvēki, visi ar savu pieredzi. Piemēram, ALAs Kultūras nozares vadītāja Līga Ejupe nākusi klajā ar ļoti interesantu iniciātīvu iesaistīties svētku akcijās arī ārpus vispārējās programmas, proti, ikvienā vietā, pilsētā vai ciemā, vienkārši iet cilvēkos, dziedot latviešu dziesmas, dejojot tautasdejas utt., skandējot Latvijas un latviešu vārdu. 

 

Šajā amatā esmu vien nedaudz vairāk par mēnesi ‒ neesmu vēl visu apzinājusi un pārrunājusi, bet katrā ziņā cenšos visu aptvert. Taču jau cieši sadarbojos ar Ārlietu ministriju, kā arī ar Kultūras ministrijas Latvijas simtgades biroju. Tieši šobrīd formulējam to nišu, kādā Latvijas institūts iesaistīsies. Un ikviena informācija un iniciātīva ir ļoti noderīga. Svētki var izdoties tikai tad, ja pats no sirds gribi tos svinēt ‒ ja kāds kaut ko liks darīt „no malas”, tas var tikt uzskatīts par pienākumu, un to var pavadīt nevēlēšanās piedalīties vai pat nepatika. Izdosies tad, ja katram pašam būs patiesa vēlēšanās svinēt un priecāties par to, ka esi latvietis, ka esi piederīgs valstij, kas svin savus simtgades svētkus. Tad arī varam domāt par to, kā visiem kopā vēstīt pasaulei par sevi un par savu Latviju. Un te der izmantot ikvienu iespēju. Turklāt bez kādiem lieliem financiālajiem ieguldījumiem ‒ vajadzīga tikai vēlēšanās. 

 

Ir vietā atgādināt, ka Latvijas institūts var palīdzēt, piemēram, ar informatīvajiem materiāliem, ko bez maksas var saņemt, sazinoties ar mums ‒ tālr. +371 67503663, e-pasts info@li.lv, latvia.eu Facebook: YouLikeLatviaLatviaLikesYou vai lejupielādējot.

 

Šos materiālus Latvijas institūts sagatavojis jau tā iepriekšējo vadītāju ‒ Vairas Vīķes-Freibergas, Ojāra Kalniņa un Kārinas Pētersones vadības gadu gaitā, tos izmanto mūsu ministrijas, iestādes, deputāti, nevalsts organizāciju pārstāvji, kas dodas ārvalstu vizītēs un uzņem viesus Latvijā. Šis tiešām ir laiks, kad izmantot valsts simtgadi kā iespēju vēstīt par sevi pasaulei. 

 

Latvijas institūts gan nekad nav bijis bagātīgi financēts no valsts puses. Vai svētku gaidās cerat saņemt vairāk naudas?

 

Pirmām kārtām – ja man valsts maksā algu par to, ka atbildu par Latvijas tēla veidošanu, man tas ir godprātīgi jādara, un esmu priecīga, ja manas un manu kollēģu idejas ir noderīgas. Jo mūsu darbs taču īstenībā ir ģenerēt un piedāvāt idejas. Turklāt ‒ mēs negrasāmies pieprasīt naudas līdzekļus kaut kam tādam, ko nezinātu, kā īstenot. Piemēram, nule piedāvājām LR vēstniecībām ārzemēs tematus diskusijām ārvalstīs par Latvijas ekonomiku, tostarp tūrismu, par kultūru un polītiku ar mērķi ieinteresēt svešzemju cilvēkus. Un mums ir arī pieredze, ko piedāvāt citām valstīm.

 

Marta sākumā biju Helsinkos, lai piedalītos diskusijā kopā ar Somijas 100 gadu svinību biroju. Viņiem šie svētki būs 2017. gada 6. decembrī, ziemas dienā, kad ārā auksts laiks. Taču pārsteidzošā kārtā ik gadu 18. novembrī, kad arī ir auksts laiks, mūsu cilvēki tradicionāli dodas uz 11. novembŗa krastmalu, kur dzied kopā ar koŗiem, dzied Valsts himnu pie Brīvības pieminekļa, pulcējas, lai skatītos parādi un salūtu. Izrādās, mēs varam būt par iedvesmas avotu! Latvijā lieliski savijusies šī demokratiskā tautas tradicija ar valsts simboliem, mēs protam svinēt bez jebkāda pompozuma. Joprojām atceros kādu 11. novembri, kad uz Krastmalu pie svecīšu sienas aizvedu ārzemju viesus ‒ viņi bija patīkami pārsteigti un sajūsmināti par mūsu tradiciju kopā ar ģimenēm šādā veidā pieminēt savas tautas varoņus. Un vēl mūsu lielās pavasaŗa talkas! Aizvadītajā gadā Latvijā ieradās aptuveni 40 citvalstu pārstāvju, lai uzzinātu, kā tās notiek, kā tiek organizētas. 

 

Pasaulei interesē mūsu rīcība, un pēc tās spriež, cik interesanti mēs esam. Tas attiecas uz itin visām jomām, ne tikai uz mūziku un sportu, kur jau esam sevi spilgti apliecinājuši. Arī tas ir jāizmanto plašāk. Aprīlī uz sanāksmi pulcējās Latvijas koncertzāļu vadība, lai apspriestos, kā turpmāk organizēt savu sadarbību. Tas ir svarīgi gan viņu pašu pastāvēšanai, gan Latvijas populārizēšanas nozīmē, iesaistot arī tūrisma nozari. Viens ir skaidrs ‒ jāatraisās no „viensētas domāšanas”, jo, strādājot kopā, paveras plašākas iespējas pašiem un arī valstij. Tie mūzikas draugi pasaulē, kas iepazinuši, piemēram, Andri Nelsonu, droši vien labprāt iepazīs arī to zemi un tās kultūru, no kuŗas viņš nācis.

 

Mūsu slavenais ansamblis Latvian Voices uz Latviju „atveda” Pasaules koŗu olimpiadu. Taču Latvijā šīs mākslinieces koncertē tik reti. Vai būsim viņas pazaudējuši? 

 

Ir jāpriecājas, ka robežas vaļā, ka mūsu mākslinieki uzņem pasaules elpu savai attīstībai un līdz ar to arī Latvijas vārds skan. Bet mums pašiem jābūt pietiekami gudriem, lai šīs iespējas izmantotu un paliktu mēs paši. Cik bieži mēs šīs kultūras vēstneses uzaicinām ne tikai valsts līmenī, koncertzālēs un lielos svētkos? 

 

Kad mūsu tautiešu Slaidiņa un Kļaviņa advokātu birojs svinēja savu jubileju, svētkus kuplināja tieši Latvian Voices...

 

Nu, lūk! Turklāt, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, ansamblis sniedza koncertus, un mākslinieces bija tērpušās izcilos latviešu jauno modes dizaineru tērpos. No mums pašiem vien ir atkarīgs, cik tālu mēs savus māksliniekus „palaidīsim pasaulē” un kā novērtēsim pašu mājās.

 

Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem ir labi zināma kāda iemīļota mūsu autore ‒ Aina Rodriguez-Mata. Viņa šobrīd mīt Spānijā, un ik pa laikam redakcija saņem kādu dziļi patriotisku un emocionālu, trāpīgu rakstu, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu lasītāju. Viņa ir dzimusi vienā gadā un vienā mēnesī ar Latvijas valsti. Vai arī šādus cilvēkus īpaši godināsim? 

 

Skaista ideja! Latviešiem taču ir tradicija ievērot un celt godā savus simtgadniekus, un tas arī liecina labu par mūsu tautu. 

 *

UZZIŅAI

Latvijas institūts

Latvijas Institūts ir valsts tiešās pārvaldes iestāde, kas nodarbojas ar Latvijas tēla populārizēšanu. To 1998. gada 29. septembrī dibināja Latvijas Republikas Ministru kabinets, līdz 2004. gadam tā bija sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA), līdz 2012. gadam ‒Ārlietu ministrijas pārraudzībā esoša valsts aģentūra.

 

Institūts darbojas Latvijas Ārlietu ministrijas pārraudzībā. Tas sadarbojas ar ministrijām, kā arī citām iestādēm. Institūts organizē Latvijas populārizēšanas sarīkojumus gan Latvijā, gan ārvalstīs, tāpat izplata informāciju par Latviju un izstrādā valsts starptautiskās atpazīstamības veicināšanas norises.

 

Aiva Rozenberga

Aivai Rozenbergai ir humanitāro zinātņu maģistra grads. 2007. gadā beigusi Die Zeit fonda Pasaules Jauno līderu Buceriusa skolu. Aiva Rozenberga strādājusi par Latvijas Radio speciālkorespondenti Igaunijā. Savukārt no 1998. līdz 2007. gadam viņa strādāja par Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas preses sekretāri un komūnikāciju dienesta vadītāju. Tajā laikā arī strādāja Rīgas NATO galotņu sanāksmes organizācijas grupā, Vīķes-Freibergas kampaņā par kandidātūru ANO Ģenerālsekretāra amatam, prezidentes pasaules informēšanas kampaņā par Otrā pasaules kaŗa atceri saistībā ar Baltijas un Austrumeiropas likteni pēc 1945. gada.

 

No 2007. līdz 2008. gadam bija Vispārējo Latviešu dziesmu un deju svētku preses sekretāre un Latvijas deviņdesmitgades svinību darba grupas konsultante. Aiva Rozenberga darbojusies arī par Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu vadītāju un bijusi nodibinājuma Rīga 2014 programmu vadītāja.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA