Šajās novembra dienās, kad pieminam mūsu varoņus un svinam Latvijas neatkarības proklamēšanas gadskārtu, bieži tiek uzdoti jautājumi – cik droši esam šodien? Vai varam paļauties uz savu sabiedroto, pirmām kārtām jau ASV, atbalstu? Par to iztaujāju drošības politikas ekspertu Māri Andžānu. Viņš ir dzimis 1983. gadā Saldus novadā, studējis politoloģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Kā pētnieks viesojies Hārvarda universitātē ASV, Starptautisko attiecību akadēmijā Bonnā Vācijā un Džonsa Hopkinsa universitātes Padziļināto starptautisko attiecību pētniecības institūtā Vašingtonā, ASV.  Patlaban vada Rīgas Ģeopolitikas pētījumu centru, ir arī Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors.

Andžāna kungs, jūsu vadītais Ģeopolitikas pētījumu centrs reizi ceturksnī publicē pārskatu “Latvijas drošības barometrs” –  apskatu par svarīgākajām norisēm drošības jomā, kas var ietekmēt Latviju. Kādu laiku šodien rāda šis barometrs? Vai gaidāma vētra?

Sinoptiķu valodā es teiktu tā- debesis ir apmākušās. Lai gan reizēm uzspīd saule, tepat netālu no mums ir negaiss, dārd pērkons un sper zibens. Pirmais, kas nāk prātā, ir Krie­vijas agresija pret Ukrainu. Patiesībā pasaulē pašlaik ar lielāku vai mazāku intensitāti notiek ap piecdesmit bruņoti konflikti. Paši asiņainākie no tiem ir pilsoņu kari Sudānā un Mjanmā, kas Latvijā tikpat kā netiek pieminēti, mūsu uzmanības centrā ir Ukraina. Uzskatāms piemērs tam, kā ģeogrāfija iespaido baiļu izjūtu. Jo Ukraina ir tepat kaimiņos. Patiesībā Latvija jau šodien saskaras tā saucamo hibrīdo agresiju. Piemēram, ar mig­rantu mēģinājumiem ielauzties mūsu valstī no Baltkrievijas. Šie cilvēki, kas patiesībā nav nekādi bēgļi, kalpo par ieroci diktatoru rokās. Lietas jāsauc īstajos vārdos – tā ir Krievijas un Baltkrievijas dienestu kopīga operācija ar mērķi destabilizēt situāciju Latvijā un visā Eiropā. Lietuvas robežsardze nesen apstiprināja, ka kopš 2021. gada Lietuva, Latvija un Polija ir liegušas 200 tūkstoš migran­tiem iekļūt Eiropas Savienībā. Turklāt Lietuva pēdējās nedēļās saskaras ar vēl vienu agresiju, gaisa baloniem, kas tiek palaisti Baltkrievijas teritorijā ar mērķi traucēt Viļņas lidostas darbu. Vēl var pieminēt Krievijas “ēnu flotes” kuģus, kas ar izmestiem enkuriem pārvietojas Baltijas jūrā, tā saraujot elektrības un sakaru kabeļus. Savukārt informatīvajā karā Krievija nemitīgi atkārto stāstu par krievvalodīgo apspiešanu Latvijā un Igaunijā. Diemžēl šis vēstījums šo­dien ir dziļi nosēdies Rietumu sabiedrībās. Pat Ģeopolitikas pētījumu centrā mēs bieži dzir­dam jautājumu no ārzemju kolēģiem – nu kā tad jums iet ar tiem krieviem?

Mediju virsraksti pēdējā laikā ir diezgan satraucoši. Minēšu dažus: “Uguns pārtraukšana Ukrainā var izraisīt, iespējams, nākamo bīstamo situāciju”, ”Krievijā nopludināts Putina plāns- viņš gatavojas vēl lielākam karam, un tas nebūs Ukrainā”, “Francijas ģene­rāl­štāba priekšnieks aicina ga­ta­voties karam”, “Vācija kaut kam gatavojas. Iedzīvotāji tiek aicināti veidot pārtikas krājumus”. Pietiek uzmest skatienu kartei, lai saprastu – ja Krievija tiešām pieņems lēmumu uzbrukt NATO, tās mērķis būs Baltijas valstis. Cik daudz mēs šajā situācijā varam paļauties uz NATO?

Šis ir brīdis, kad mēs īpaši labi varam novērtēt Latvijas dalību NATO. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas apritējuši gandrīz 35 gadi. Lielāko daļu no šī laika, 21 gadu, mēs esam NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Ja 2004. gadā mēs nebūtu iestājušies šajās organizācijās, Latvija šodien visdrīzāk līdzinātos tādām postpadomju valstīm kā Moldova vai Gruzija. Brīdī, kad stājāmies NATO, zvaigznes mums bija labvēlīgas. Baltijas valstis veiksmīgi tika galā ar uzdotajiem “mājasdarbiem”, veica nepieciešamās reformas. Krievija bija vāja, tā vēl nespēja pilnībā atgūties no Padomju savienības sabrukuma. Pasaulē sākās cīņa ar globālo terorismu, kurā Krievija vienu brīdi sevi pieteica kā partnere Rietumiem. Pie varas ASV bija baltiešiem labvēlīgā prezidenta Dzordža V. Buša republikāņu administrācija. Labvēlīga arī tāpēc, ka ASV latvieši vēlēšanās parasti atbalsta republikāņus. Pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā 2008. gadā, kad daži Rietumu politiķi kļuva pārlieku piesardzīgi, pat bailīgi, Baltijas valstu uzņemšana NATO būtu daudz problemātiskāka. Varbūt pat neiespējama.

Runājot par šodienu, protams, drošības riski pastāv, un tie ir ievērojami. Krievija kļūst aizvien agresīvāka. Patiesībā tāda tā bijusi vienmēr, vien tagad šī valsts bez izlikšanās parāda savu īsto seju. Un tomēr mēs varam justies droši kā vēl nekad. Pirmkārt, esam NATO. Otrkārt, Baltijas valstu teritorijā atrodas mūsu sabiedroto valstu karavīri. Pirmos desmit gadus pēc uzņemšanas NATO mēs bijām dalībvalsts vien formāli, “uz papīra”. Ja šis “kaut kas”, par ko bieži tiek runāts, būtu noticis 2014. gadā, ja Krievijas karavīri būtu ienākuši igauņu Narvā vai mūsu Daugavpilī, situācija būtu ļoti smaga. Sabiedroto uz vietas šeit nebija, vien daži iznīcinātāji, kas no Šauļu lidlauka Lietuvā patrulēja Baltijas valstu debesīs. Latvijas un arī Lietuvas bruņotie spēki bija pavisam nolaisti. Latvija aizsardzībai tērēja labi ja 1 % no nacionālā kopprodukta. Viss strauji mainījās 2014. gadā pēc Krievijas iebrukuma Donbasā un Krimas aneksijas. Prezidenta Baraka Obamas administrācija uz katru no Baltijas valstīm nosūtīja ap 150 karavīrus. 2016. gadā NATO Varšavas samitā tika pieņemts lēmums par sabiedroto karaspēka izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā. Latvijas teritorijā kaujas grupas vadošās valsts pienākumus uzņēmās Kanāda, Igaunijā –Lielbritānija, Lietuvā – Vācija, bet Polijā – ASV.

Vai varam paļauties uz NATO? Pašam NATO nav sava karaspēka, tāds ir atsevišķām NATO valstīm. Savukārt lēmumus par kara sākšanu vai bruņotas pretestības izrādīšanu uzbrucējam pieņem politiķi. Krīzes situācijā Latvijai palīdzētu labas gribas koalīcijas. Es nezinu, vai šādās koalīcijās iesaistītos, piemēram, Ungārija vai Turcija. Bet uz lielāko daļu NATO valstu mēs varētu paļauties. Ja Lielbritānija un Francija pavi­sam nopietni izskata iespēju sūtīt savus karavīrus uz Ukrainu, tad par Latviju varam nešaubīties. Paraudzīsimies, kā pēdējos gados ir mainījusies Vācija. Vācu tanki šodien sargā Lietuvu! Latvijā pašlaik atrodas Kanādas, Spānijas un citu NATO val­stu karavīri, pavisam kopumā no 14 valstīm. Viņu nav īpaši daudz, bet galvenais, ka viņi vispār ir šeit.

2016. gadā jūs publicējāt grāmatu “Latvia and the United States: Revisiting a Strategic Partnership in a Transforming Environment”. Jeb latviski – “Latvija un ASV: Stratēģiskās partnerības pārskatīšana transformējošā vidē”. Kas mainījies desmit gados kopš grāmatas uzrakstīšanas?

Patiesībā 2016. gads bija pagrieziena punkts ASV vēsturē, jaunas ēras sākums. Jo šajā gadā pirmajā amata termiņā tika ievēlēts Donalds Tramps. Prezidents Tramps ir pretrunīga personība, un arī Latvijā viņš tiek dažādi vērtēts. Cilvēku attieksme ir melnbalta – no atbalsta Trampam līdz pilnīgam noliegumam. Jāatzīst, ka, neraugoties uz satricinājumiem, kurus izraisīja daži nepārdomāti Trampa izteikumi par NATO, viņa prezidentūras laikā pieauga militārā palīdzība Baltijas valstīm. Trampa galvenais nopelns ir prasība NATO valstīm vairāk tērēt militāriem izdevumiem, nākotnē pat 5 % no nacionālā kopprodukta gadā. Viņš bija tas, kurš sapurināja NATO un Eiropu. Bezbiļetnieku laiks ir beidzies! Un labi, ka tā. Domājot par nākotni, mums jāsaprot, ka ASV mainās. Tās nekad vairs nebūs tādas kā, piemēram, prezidenta Baraka Obamas laikā. Atgriešanās pie agrākās politikas nenotiks pat tad, ja nākamajās prezidenta vēlēšanās uzvarēs Demokrātu partijas kandidāts. ASV robežas netiks plaši atvērtas migrantiem. USAID netiks atjaunots tādā apmērā, kāds tas bija prezidenta Baidena laikā. ASV būs egoistiskāka, tā vairs nemocīsies ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka ir parādniece visai pasaulei. “America First” politika turpināsies. Saprotams, pasaulē tas izraisīs nepatiku. Bet ASV jau nekad nav patikusi pilnīgi visiem. Ja tā kaut ko dara, rīkojas, uzbrūk teroristiem, tas nav labi. Ja kaut ko nedara, aptur finansējumu USAID, atkal nav labi.

Kā jūs vērtējat Trampa attieksmi pret Ukrainu?

Tramps vēlas mieru Ukrainā, par to nav šaubu. Nevar pārmest, ka viņš nebūtu centies. Diemžēl Trampa nostāja Ukrainas jautājumā mainās atkarībā no tā, ar ko viņam bijusi pēdēja saruna – ar Zelenski, Putinu vai kādas NATO valsts līderi. No malas tas dažkārt izskatās pēc mētāšanās, ko varētu dēvēt par “zigzaga pieeju”. Un tomēr galvenais virziens, ceļš uz mieru, tiek saglabāts. Trampa miera formula Ukrainā ir sekojoša. Abas puses sēžas pie sarunu galda. Ja Ukraina to nedara, tai atņem palīdzību. Ja no sarunām atsakās Krievija, ASV palielina palīdzību Ukrainai un pastip­rina sankcijas pret Krieviju. Agrāk vai vēlāk Krievija būs spiesta pārtraukt karu. Jo ne jau tikai militārie faktori spēlē lomu, arī Krievijas ekonomika vairs nespēj panest kara smagumu. Putins, kurš ir racionāli domājošs politiķis, būs spiests pieņemt šādu lēmumu. Kā balvu pretim saņemot kontroli pār okupētajām teritorijām, ekono­misko sankciju atcelšanu un atgriešanos starptautiskā apritē. Pašlaik viņš stiepj gumiju, lai nostiprinātu jau iekarotās pozīcijas un kaut nedaudz pavirzītos uz priekšu frontē.

Bet ko mēs, latvieši, saprotam ar taisnīgu mieru Ukrainā?

Krievija pilnībā izvācas no Ukrainas, atstāj okupētās teri­torijas un maksā reparācijas. Putins sēž Hāgā aiz restēm un gaida tiesu. Diemžēl šobrīd neizskatās, ka tas būtu reāli sa­sniedzams mērķis. Iespējamais miera scenārijs ir karadarbības iesaldēšana esošajā frontes līnijā.

Latvijas drošība atkarīga arī no tā, cik stipra būs Eiropa. Tikmēr aizvien biežāk dzirdam balsis, ka apvienotās Eiropas projekts, Eiropas Savienība, ir lemts neveiksmei. Tās ekonomiku bremzē birokrātija, modernās tehnoloģijas attīstās ASV un Ķīnā, Eiropas valstis piedzīvo demogrāfisko krīzi. Kā nākotnē attīstīsies vienotā Eiropa? Vai tā kļūs par Eiropas Savienotajām Valstīm?

Es uzskatu, ka pašreizējais Eiropas Savienības politiskā konstrukcija ir optimāla. Tālāka integrācija, ja tāda vispār būs, notiks ļoti lēni. Par Eiropas Savienotajām Valstīm neviens vairs nerunā, tā ir politiska utopija. Vienlaikus es nedomāju, ka Eiropas Savienībai draud iziršana. Lielbritānijas izstāšanās neizprovocēja ķēdes reakciju, citu valstu aiziešanu. Neraugoties uz visām problēmām, Eiropas Savienība joprojām ir veiksmīgo un bagāto valstu klubs. Tās ir valstis, kas palīdz un atbalsta cita citu. Ne velti no visām bijušajā PSRS iekļautajām zemēm Baltijas valstis visos rādītājos šodien pārliecinoši ir labākās. Patiesībā dalība Eiropas Savie­nībā mums ir tikpat svarīga kā dalība NATO. Jo piederība vienotajai Eiropai nozīmē arī lielāku drošību. Ja Krievija iebruktu eirozonas valstī, tas būtu milzīgs satricinājums pasaules finanšu sistēmai, kas netiktu atstāts bez atbildes. Eiropa mums nozīmē arī daudzas ikdienišķas, praktiskas lietas. Ērtības, pie kurām esam pieraduši. Šodienas jaunatne nemaz nav piedzīvojusi laikus pirms Šengenas zonas ieviešanas, visas šīs vīzas un robežkontroles.

Bet Šengenas zona asociējas arī ar migrantiem, kas laužas pāri Latvijas robežai. Tikai viņu mērķis nav Latvija, bet gan Rietumeiropa. Migrantu skaits, kuri ierodas Eiropā no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas nemitīgi aug. Vai politiskās partijas Francijā un Lielbritānijā, kas nākotnē būs atkarīgas no arābu vai indiešu balsīm, interesēsies par Baltijas reģiona drošību?

Šādas bažas ir pārspī­lētas. Iepriekšējais britu prem­jer­ministrs no Kon­ser­vatīvās par­tijas Rišī Sūneks, kurš bija indiešu izcelsmes, ne mirkli ne­ap­šaubīja vajadzību pēc NATO. Viņš ļoti labi saskatīja Krievijas agresīvo politiku un atbalstīja Ukrainu. Tiesa, Sūneks gan ir nevis musulmanis, bet hinduists. Turklāt jāņem vērā, ka valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām un spēcīgām politiskajām partijām politiķi tiek “atfiltrēti”. Lielbritānijā cilvēks no ielas nevar iesēsties ministra vai premjera krēslā. Tas joprojām ir iespējams Latvijā, bet ne Lielbritānijā. Šajā zemē politiķim pirms šāda amata ieņemšanas jābūt ievēlētam parlamentā, viņa uzskatiem un darbiem jāsakrīt ar partijas vērtībām. Runājot par migrāciju, mēs redzam, ka Eiropas durvis pamazām aizveras. Tagad visiem kļuvis skaidrs, ka Vācijas kancleres Angeles Merkeles “atvērto dur­vju” politika bija milzīga kļūda. Vācijā jau runā par Sīrijas bēgļu iespējamo deportāciju atpakaļ uz Sīriju.

Kā jūs vērtētu latviešu diasporas lomu jaunajos apstākļos?

Latviešu trimda paveica milzīgu darbu, visus okupācijas gadus atgādinot Amerikai un pasaulei par Latvijas eksistenci. Jau pēc neatkarības atgūšanas, laikā no 2000. līdz 2004. ga­dam, PBLA un ALA īstenoja kampaņu par labu Latvijas uzņemšanai NATO. Vajadzība pēc diasporas politiskajām aktivitātēm nav mazinājusies arī šodien. Patiesībā pēc Krie­vijas iebrukuma Ukrainā tā pat ir pieaugusi. Nozīmīgu darbu šodien dara Amerikas Apvie­notā baltiešu komiteja, The Joint Baltic American National Committee, kas senatoriem, kongresmeņiem un medijiem skaidro Baltijas valstu drošības situāciju.

Mūsu saruna tiks publicēta dažas dienas pirms 18. novembra. Ko jūs šajā dienā novēlētu mūsu tautiešiem tuvumā un tālumā?

Nezaudēt latvietību, ticēt Latvijai un tās nākotnei. Un turpināt iesākto lobija darbu savās mītnes zemēs. Mums tas ir ļoti nepieciešams.