Pērļu lasītājas pasaulē ielūkojoties
17.04.2024
Jebkuram, kas paņēmis rokā šo tikko iznākušo grāmatu, var rasties jautājums, kas gan ir virsrakstā minētā noslēpumainā pērļu lasītāja. Ja autore, tad kādu ļaužu viņa varētu būt, ja trīs vārdi tik neparastā salikumā un uzvārds nu nekādi neskan kā latvisks. Šai ziņā šaubas gan varam atmest, jo Helju Lelde Maja Ralbringa ir Latvijā dzimusi un augusi, bet nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo un strādā Zviedrijas rietumkrasta pilsētiņā Kungshamnā. Jā, un visu apzināto mūžu rakstījusi, kaut par rakstnieci sevi neuzskata. Bieži vien tā ir bijusi kāda spilgta dzīvē pieredzēta epizode, kāda neparasta dabas norise, kas ir raisījusi fantāziju, modinājusi asociācijas un pārdomas, ko gribējies uzlikt uz papīra kā skici, eseju vai vēstuli ar vai bez adresāta. Bet dažreiz vārdu gleznojumos skatāma vienīgi fantāzijas uzburta pasaule.
Vieglāk uztvert un pieņemt autores rakstīto noteikti palīdzēs īss ieskats viņas dzīvesstāstā. Helju (palieku pie šī vārda R.R.) ir dzimusi 1948.gadā Dailes teātra aktiera Miervalža Ozoliņa un tulkotājas Maijas Silmales ģimenē. Jaunie inteliģentie vecāki interesējas par daiļajām mākslām, bet it īpaši par franču literatūru. Protams, tai laikā viņi nevar pat iedomāties, ka par alkām pēc skaistā viņus kopā ar citiem domubiedriem, tā saukto Franču grupu, pēc dažiem gadiem apcietinās un bargi sodīs. Mazajai Helju ir tikai trīs gadi, kad viņa paliek vecvecāku gādībā. Apcietinājumu vecāki izcieš dažādos lēģeros tēvs Intā un Vorkutā, māte Taišetā, bet pēc Staļina nāves, 1956. gadā atgriezušies Latvijā, viņi jau dzīvē iet šķirtus ceļus. Tēvu Sibīrijā smagas slimības laikā ir nesavtīgi kopusi, patiesībā, no nāves izglābusi sieviete, ar kuru kopā viņš atgriežas dzimtenē un kuru vēlāk apprec Māte pievēršas tulkotājas darbam, dodot iespēju latviešu lasītājiem dzimtajā valodā iepazīt Antuāna de Sent-Ekziperī, Armāna Lanū, Albēra Kamī un citu franču autoru prozu, kā arī atdzejo franču valodā Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, Māra Čaklā, Vizmas Belševicas darbus. Taču drošības dienesti arvien neliek viņu mierā un vēlreiz bez kāda pamatojuma apcietina. Kaut arī ārzemju sabiedrības spiediena rezultātā brīvība tiek atgūta, tomēr tajā laikā jau smagi slimajai tulkotājai tiek liegts publicēties. Maija Silmale mirst 1973.gada decembrī vien 49 gadu vecumā.
Helju jau no jauniem gadiem interesējas par mākslām, mīl lasīt, un par laimi grāmatu viņai mājās netrūkst. Meitene raugās pasaulē redzīgām acīm, tomēr ar apkārt redzamo viņai ir par maz. Bet var taču arī sapņot, un viņas sapņi jo īpaši saistās pie Norvēģijas, tās nepieradinātās dabas, aizraujošajām leģendām un brīnišķīgās literatūras. Knuta Hamsuna un Sigridas Unsetes romānus viņa izlasa, būdama teju vēl bērns.
Pabeigusi vidusskolu, Helju iestājas Paula Dauges 1.Rīgas medicīnas koledžā, un saistībā ar medicīnu aizrit viss viņas darba mūžs līdz aiziešanai pensijā gan Kardioloģijas institūtā, gan Linezera slimnīcas Radioloģijas nodaļā. Tiek dibināta ģimene, dota dzīvība diviem dēliem Mikum un Rolandam. Liekas, lielie dzīves uzdevumi ir piepildīti un priekšā gaida paredzama rimta mūža novakare. Taču Helju likteņa krasie pavērsieni tad vēl tikai priekšā. Viens no tiem saistās ar tēva dzīves lielo noslēpumu. Kā atradeni viņu bija adoptējuši un uzaudzinājuši krietni ļaudis Ozoliņu ģimene, bet visu mūžu viņu nepameta vēlēšanās uzzināt, kas ir viņa vecāki. 1999.gada pavasarī smagās slimības pieveiktā Helju tēva mūžs tuvojās noslēgumam, kad pie viņa ieradās kāda attāla radiniece, lai izpildītu viņai doto uzdevumu atklāt, kas bijuši Miervalža tēvs un māte. Tika nosaukti Raiņa un Olgas Kligeres vārdi.
Tēvs īsi pirms aiziešanas mūžībā šo pārsteidzošo vēsti vēl paguva izstāstīt Helju. Tas viņu rosina ar milzīgu mērķtiecību mesties nopietnā izpētes darbā arhīvos, muzeju krājumos, tikties ar cilvēkiem, kas, iespējams, varētu šo sensacionālo faktu apliecināt. Rezultātā tapis Helju apcerējums Tēva leģenda. Kaut tika atklātas daudzas notikumu, laiku un vietu sakritības, norādes uz versijas iespējamību, tomēr pierādīt kā faktu šodien to nav iespējams. Tāpēc -- lai paliek leģenda, kas būtiski iespaidojusi Helju likteni, rosinot vēl nopietnāk pievērsties rakstniecībai. Tā tapis tēlojumu cikls Olgas pieskārieni, vienīgais, kura pamatā nav pašas pieredzētais vai izjustais, vien sirdī izauklētais.
Otrs nozīmīgs pavērsiens Helju dzīvē ir viņas spontānā izšķiršanās piecdesmit viena gada vecumā pilnībā mainīt ierasto dzīves ritumu. Viņa darbā uzraksta atlūgumu, pensionējas un viena pati pārceļas uz dzīvi Liepājā, kas viņu valdzina ar nepiedzīvotām brīvības sajūtām, trakajiem vējiem un jūras klātbūtni. Domāju, - daudzi tā gribētu, bet līdz darīšanai nonāk retais. Helju to spēja! Viņas rakstītajās vēstulēs no Liepājas lasām ne tikai brīnišķīgus dabas vērojumus, bet arī viedas pārdomas un atziņas par dzīvi vispār. Tad gadījums (vai tiešām gadījums?) kādu pavasari kopā ar draugu ģimeni aizved viņu uz Zviedriju, kur paredzēts līdzēt sakārtot kādas paziņas kempingu viesu uzņemšanai un pēc tam nedaudz paceļot pa skaisto ziemeļzemi. Kas īsti notiek, vai tā ir burvestība, kas liek ceļotājai sajusties šai vietai tik ļoti piederīgai? Viņa brauks šurp vēl un vēlreiz, strādās jau zināmajā kempingā, brīvajā laikā klejos pa kalnu takām un kadiķu audzēm, piedzīvos vētras un iemīlēs Zviedriju arvien ciešāk, par ko liecina arī grāmatā publicētās Vēstules no Zviedrijas. Tas izrādīsies vēl viens autores rakstura pārbaudījums.
Būdama patiesa Latvijas patriote, viņai nesaprot, kā tas var būt, ka arvien tuvāka viņai kļūst cita zeme ar visu, kas tajā. Vairākus gadus viņa piespiež sevi atturēties no braucieniem uz turieni, kur aicina sirds. Kad beidzot tomēr ilgas ņem virsroku, viņa dodas ceļā, vēl nenojaušot, ka paliks Zviedrijā uz visiem laikiem, jo nu pie tās saistīs ne tikai skarbā daba un iepriekš pieredzētais, bet tagad vēl arī satiktais cilvēks, kuru viņa bija izdomājusi un iztēlojusies, bet kurš izrādījās pavisam īsts. Jonijs Ralbrings bildināja viņu jau pirmajā šķietami nejaušās iepazīšanās vakarā, kāzas gan, protams, notika krietni vēlāk. Helju ir pieņēmusi vīra uzvārdu un dzelžainā apņēmībā iemācījusies zviedru valodu, pati bez kādas palīdzības arī sameklēja darbu. Bet paralēli visiem šiem notikumiem un nozīmīgajām pārmaiņām viņa turpina rakstīt. Visbiežāk tie ir, kā viņai tīk tos saukt, Vārdu gleznojumi. Tajos gan kolorītas sadzīves ainas, gan atmiņu skices par būtiskiem pašas pieredzētiem notikumiem, gan fantāzijas uzburti tēlojumi, kuros nav grūti saskatīt saistību ar reālo pasauli. Kā pēdējā grāmatā lasāma, šķiet, īpaši būtiska atziņu skice Pērļu lasītāja, kurā spilgti un nepārprotami atklājas autores pasaules uztvere un vērtību sistēma. Mums, lasītājiem, atliek sekot vārdos neizteiktajam aicinājumam ne tikai skatīt apkārtējo pasauli, bet arī saredzēt, izjust un saprast. No visa sava literārā pūra publicēšanai autore izvēlējusies to, kas pašai šķitis būtiskākais. Tas pats sakāms arī par darbu izkārtojumu.
