EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
"Es esmu mīlestības pilns"
116536

Komponists Pēteris Vasks intervijā Ligitai Kovtunai    13.04.2021

 

 

Šā gada marts – mēnesis pirms tavas 75. dzimšanas die­nas – bijis bagāts un skaists – ieraksts ar Reiņa Zariņa tavu darbu interpretācijām Rēzeknes Gorā, 11. martā – Rothko in Jazz koncerts ar tavu “Rudenī­gi/Autumnal” Hjūstonā, ASV, un Lielā Mūzikas balva par Sesto stīgu kvartetu... un tas jau vēl nav viss. Bet vispirms par Sesto – stīgu instrumenti, kā no­­protams, ir tava lielā mīlestība?

 

Četri stīgu instrumenti – tāds formāts ir izsenis izplatīts Eiro­pas mūzikas kultūrā: divas vijoles, altvijole, čells. Šo žanru ie­­viesa Jozefs Haidns, kuŗš savulaik rakstīja mūziku grāfam Es­­terhazi, un pats ir sarakstījis ap­­tuveni 80 stīgu kvartetus. Gad­simtu gaitā šādam mūziķu sa­­stāvam sacerē­ti ļoti daudzi skaņ­darbi, kas arī daudz atskaņoti. Mūslaikos tos spēlē profesionāļi, ir bezgala daudz ierakstu, bet man patīk pieminēt laikus, kad skaņu ie­­rakstu nebija un kad mūziku va­­rēja klausīties tikai tad, kad to spēlēja. Un kas tad spēlēja? Haid­na laikā – amatieri, un tā tas bija visur Eiropā, arī Latvijā. Nomaļās provinces pil­sētiņās mūzicēja kvarteti, kur, piemē­ram, pirmo vijoli spēlēja vietējais aptieķnieks, vēl kāds, teiksim, skolotājs – otro vijoli, altvijoli – svētais tēvs, bet čellu, varbūt, muižas vagars...

 

Un prata taču!

Jā, gan! Jo bija inteliģenti, kul­turāli cilvēki, kam bija svarīgi atveldzēties no smagās ikdienas mākslā. Haidns iedvesmoja arī Mocartu, kuŗš veltīja sešus stīgu kvartetus Haid­nam, kuŗu uzska­tīja par izcilu. Bet Bēthovens sarakstījis 17 darbus šai žanrā.

 

Man tiešām īpaši mīļi ir stīgu instrumenti – gan tad, kad spēlē vieni, gan kvartetos, orķestros. Stīgu kvarteti, jāteic, vienmēr patikuši visvairāk. Pats esmu sa­­cerējis septiņus, to pirmo sen, tre­niņu nolūkā, un nevienam “nerādu”. Turklāt man allaž sā­­pējusi sirds, ka mūsu mīļajā dzim­tenē šis mūzicēšanas žanrs nav plaši izplatīts. Kaimiņiem Lietuvā sa­­vulaik bija trīs pro­fesionāli, “pil­na laika” stīgu kvar­teti, kas aktī­vi mūzicēja. Tagad nezinu, kā ir, bet – Latvijā jopro­jām neviena tāda nav. Vien ik pa laikam sanāk kopā mūziķi, kas mūzicē “projektos”. Tas skum­dina, jo ci­­tur Eiropā joprojām stīgu kvartetu mūzicēšanas for­ma ir ļoti izplatīta. Taču – latvieši var le­­poties, ka pasaules mūzikas elites pašā spožākajā kvartetā ARTEMIS quartet pirmā vijole  ir latviete Vineta Sareika.

 

Vineta arī uzrunāja tevi ar aicinājumu rakstīt stīgu kvartetu. Tapa Sestais, kas pirmat­skaņojumu piedzīvoja aizva­dītā gada 3.oktobrī Dzintaru Mazajā zālē.

 

Pēc pieminētā Pirmā, ko sa­­rakstīju studiju laikā, nāka­mie bijuši pasūtinājuma darbi, Ce­­turto un Piekto pasūtināja izci­lais Kronos Quartet ASV. Tad nāca Vinetas uzaicinājums – “visa mūzikas pasaule pošas svinēt Bēthovena 250. dzimšanas die­nu, un gribētos, lai arī mūsu ARTEMIS quartet  būtu kāds jaundarbs “ar mājienu” uz Bēt­ho­­venu”. Ar prieku pieņēmu šo uzaicinājumu, daudz klausījos Bēthovena stīgu kvartetus, daudz domāju... Parasti, “citējot” mūzi­ku, izraugos latviešu tautasdziesmas, līdz šim nekad nebiju “ci­­tē­jis” kāda diža komponista mū­­zikas fragmentu. Tas bija ilgstošs un ļoti interesants process, līdz atradu kādu, gluži ģe­­niālu epizodi no Bēthovena 15. stīgu kvarteta – korāli un sapratu, ka te nu man sanāks izteikt savu attieksmi pret ģēniju, apvie­nojot to ar mūsu brīnišķīgās Latvijas tematiku. Stīgu kvartetam ir četras daļas: pirmā ļoti perso­nī­ga, arī otrā un trešā, līdz trešās daļas beigās autors pamet šo ze­mi, aiziet citā dimensijā. kur, satiekas ar dižo Bēthovenu.

 

Vai personīgais mums jāsa­klausa katram pašam?

 

Redzi, mana dzīve jau arī tu­­vojas saulrietam... Radošajā pro­cesā,  sekojot saviem impulsiem, sanāca atskats uz to, ko pats savā dzīvē esmu pieredzējis. Tā tapa šo četru daļu mūzikālais raksts: 1. daļa – Atvadīšanās; 2. – Atska­tī­šanās. Šī ir ātrākā, drāma­tis­kākā daļa – ar laimes brīžiem, drā­mām, traģēdijām ne tikai manā, bet manas tautas gaitā; 3. – Aiziešana no šīs zemes, no pasaules, kas ir tik skaista. Es nebeidzu par to priecāties, es mī­­lu savu zemi un tautu. Esmu mīlestības pilns, un katra diena man ir notikums, piedzīvojums. Tāpēc aiziešana ir skumja. Mū­­zikāli to izteicu līdzīgi, kā mēs reālajā dzīvē redzam kardio­grammu – ritmi paliek arvien īsāki, lēnāki, vājāki... Bet – dzīve jau nebeidzas līdz ar manu aiz­iešanu, un es ticu, ka ir Mūžīgā dzīve, jo gars taču nemirst. Kvar­teta 4., pēdējā daļa, Satikšanās, skan kā no Mūžības skatupunkta. Kā skan Mūžība? Mēs taču nevaram zināt, bet var­būt šādi? (Klausāmies mūziku.) Ir tik labi, ja vari to mūzikā a­t­­rast... Ievijot šo Bēthovena ko­­rā­ļa motīvu no viņa 15. stīgu kvarteta, radās tāds gaismas, miera un harmo­nijas pilns skanējums.

 

Kā pie tevis atnāk iedvesma, kas pārtop skaņdarbā?

 

Līdzīgi kā tiek iznēsāts bēr­niņš. Tāpat es ar savu skaņdarbu šo laiku dzīvoju kopā. Jo lielāks skaņdarbs, jo ilgāk. Sesto stīgu kvartetu “nē­­sāju” deviņus mē­­ne­šus.

 

Vai šai laikā noslēdzies sevī, mīti Amatciema klusumā?

 

Dzīvoju jau arī to dzīvi, kas rit visapkārt! Laikā, kad notika kon­certi, daudz braukāju pa pasauli uz savu darbu atskaņojumiem. Kad nu to tagad nav, dodos gaŗās pa­­staigās un vēroju, kā mainās ga­­dalaiki. Protams, strādāju pie savām kompozīcijām.

 

11. martā Hjūstonā, Teksasā, Marka Rotko kapelas 50. gads­kārtā galvenais mūzikālais priek­­š­­­nesums bija uzticēts latviešiem –  Māŗa Briežkalna kvintetam ar programmu Rot­hko in Jazz, ku­­ŗā viena no desmit kompozīcijām ir tavējā, minētā “Rudenīgi”. Pē­­teris Vasks džezā! Kā pats esi apmierināts ar rezultātu?

 

Biju patiesi aizkustināts, kad  2015. gadā Māris Briežkalns sa­­vam džeza projektam uzrunāja arī mani. Izvēlējos kādu Rotko aizvadītā gadsimta 30. gados Ņu­­jorkā tapušu gleznu un iz­­do­māju savu stāstu. Tātad – pirms Pirmā pasaules kaŗa Rotko ģi­­mene no Daugavpils nolēmusi doties uz Ameriku, bet pirms aiz­ceļošanas apciemo savus radus, varbūt kaut kur Preiļos, –  lai atvadītos. Ir vasaras beigas, tuvāk rudenim, un, karietē sasē­duši, Rotko agrā rītā ir ceļā. Viņi dzird – mazs puisēns, ganot cū­­kas vai govis, dzied... Iedomājos, ka tas varētu būt Jānis Ivanovs, kuŗš tai laikā varētu būt ganiņa vecumā (dzimis 1906. gadā). Ir miglains rīts, aust saulīte, nosalis ganupuika vītero, un pēc dau­dziem gadiem Ņujorkā Meis­ta­ram ataust šī vīzija, un viņš rada gleznu. Kāpēc ne? Nu, tāda bija mana ideja.

 

Raimondam Paulam, rakstot “Dvinskas svingu”,  gar acīm esot zibējuši miljoni, savukārt Georgu Pelēci uzrunājis gana depresīvs, pēdējā Rotko dzīves gada darbs, bet tapusi gaiša mūzika. Vai pats esi džeza cie­nītājs?

 

Agrāk vairāk klausījos džezu.

 

Kā jūties, esot sla­vens latvie­šu kompo­nists pasaulē, bet dzīvē taču esi... vienkāršs puisis, vai ne?

 

Tiešām esmu vienkāršs puisis! Pazemīgs un pateicīgs Radī­tā­jam, ka man ir dotas šīs spējas sacerēt mūziku, kas šai pasaulē   ir mana dvēseles valoda. Un ja vēl mana mūzika uzrunā citus, ja to iestudē, spēlē – nu, ko vēl var vēlēties?! Varbūt izklausīsies na­­ī­vi, bet es katrā savā skaņdarbā ielieku savu vēstījumu par to,  cik pasaule ir brīnumskaista, cik skaists un cildens var būt cilvēks. Mīlēsim viens otru! – tas ir mans galvenais vēstījums, un, ticiet man, mūzika ir mūžīga, un tā dod pasaulei prieka brīžus, lai cik smagi mums būtu. Savukārt es šai mūzikas radītāju pasaulē, kas bijuši pirms manis un kas būs, esmu viens no viņiem, kas šo vēsti nes.

 

Kopā ar Latvijas vārdu! 

Un, ja kāds to sadzird, tad mēs esam brāļi un māsas! 

 

Esi arī kopā ar domubied­riem – flautisti Ditu Krenber­-gu un uzņēmējiem Regīnu un Andri Deičmaņiem nodibinā­jis P. Vaska fondu ar mērķi atbalstīt latviešu mūziķus, kas rada un izpilda jaundarbus. Fondam apritējuši 10 gadi un šai laikā atbalstīti vismaz simt mūziķi.

 

Tas sākās ar ideju par to, ka gan izcilie latviešu vecmeistari, gan jaunie talanti, kuŗu poten­ciāls ir apbrīnojams, varētu tikt atbalstīti no privātiem resur­siem. Arī kāds komponists va­­rētu pa­­domāt ne tikai par savu mūziku, bet arī par to, kā atbalstīt citus, pasūtinot jaundarbus, sa­­vedot kopā latviešu interpre­tus – ne tikai tos, kas dzīvo un strādā Latvijā, bet arī citur pasaulē. 

 

Ik gadu tiek arī atbalstīti Mū­­zikas akadēmijas studenti, kas uzraksta skaņdarbu kādam in­­strumentam vai sastāvam, kuŗā mūzicē studenti. Man gribas, lai viņi satiekas un rada jaunus darbus jau studējot, piemēram, jaunais komponists ar vijolnieku, čellistu utt.

 

Un ir taču lieliska koncertu prakses vieta – Mazā Mežotnes pils, P. Vaska fonda “bazes vie­ta”, kas jau ieguvusi plašu at­­pazīstamību ar saviem koncertiem. Šogad viens no tiem tika nominēts Lielās Mūzikas balvas katēgo­rijā “Gada koncerts” – ar vijol­nieci Magdalē­nu Geku un pianistu Georgiju Kjurdianu. Tas šeit piedzīvoja pirmatskaņo­jumu. Arī viens no pirmajiem Rothko in Jazz koncertiem notika šai pilī. 

 

Un iepriekš pieminētā Georga Pelēča kompozīcija, kas tika pirmatskaņota Mazajā Mežot­nes pilī, saņēmusi Lielo Mūzikas balvu, un Daces Aperānes, un Andras Dārziņas veikums, un vēl, un vēl. Ir patiess gandarī­jums par šo bagātību un daudz­veidību, kas stimulē ieguldīt Fondā. 

 

Regīna un Andris, būdami veik­smīgi uzņēmēji (Regīna tur­klāt arī māksliniece-tēlniece), nedzī­vo aiz augstiem žogiem savos īpašumos, bet ir viesmīlīgi at­­vēruši durvis, aicinot atraisīties mākslai un mūzikai. Te notiek arī jauno mākslinieku plenēri ar izstādēm to noslēgumā. Mazajā Mežotnes pilī ir visā krāšņumā atplaukusi Eiropas senā tradi­cija – mājas mūzicēšana. Par to ir liels prieks un pateicība Deič­maņiem – apbrīnojami enerģis­kiem un mīlestības pilniem cil­vēkiem! 

 

Pirms dzimšanas dienām kaut kā arvien vairāk atmiņas pavēršas bērnībā, tās pasar­gā­tībā, bezrūpībā, arī saknēs, kas devušas pamatu lielajai dzīvei. Vai jau bērnībā zināji, ka savu dzīvi saistīsi ar mūziku? Un vai arī tavā bērnībā – līdzīgi kā Haidna laikos – mazajā Kurze­mes pilsētiņā Aizputē mūzicēja vietējie ļaudis? 

 

Es ļoti agri sajutu, ka Latvija nav brīva zeme, tolaik tā bija zem sarkanā terrora. Taču bēr­nība ir bērnība – ar neaizmir­- s­tami skaistām atmiņām. Un tomēr spilgti atceros, kā mūsu ģimeni izlika no mājas, kas bija baptistu baznīcas īpašums. Mans tēvs bija mācītājs manā dzim­tajā Aizputē. Mācītāja mājā no­­lēma iekārtot, ja atmiņa neviļ, bērnudārzu, bet mums ierādīja divas mazas istabiņas Aizputes baznīcā, kuŗās mitām seši cil­vēki. Atceros, kā mēs ar tēvu turp vedām grāmatas. 

 

Otrā ielas pusē bija skola un mūzikas skola, kur vecāki mani aizveda, jo bija pamanījuši manu interesi par mūziku. Skolotājs Krišs Jankovskis – brīnišķīgs pe­­dagogs un cilvēks – man iedeva rokās mazu vijolīti un teica: “Es tev iemācīšu spēlēt.”     

 

Drīz vien iemācījos notis un mēģināju rakstīt pirmās dzies­miņas – ar tautasdziesmu teks­tiem, ar Raiņa bērnu dzejoļiem. Tā “iegāju mūzikā” jau 10 – 11 gadu vecumā, un tā mūzika mani pavadījusi visu mūžu.

 

Manai mammītei bija skaista balss, viņa baznīcas korī dzie­dā­ja solo, un es arī viņai uz­­rakstīju dažas solodziesmas, ko mamma nodziedāja. Tēvam bija brīniš­ķīgs tenors, un viņš arī savureiz sēdās pie klavierēm. 

 

Ko pats sev novēlētu savā dzimšanas dienā?

 

Ar cieņu nodzīvot tos gadus, kas man vēl atvēlēti. Un lai man nekad nezustu tā lielā mīlestība pret visu pasauli – pret savu zemi un tautu, lai es vienmēr būtu klāt ar savu mīlestības enerģiju un ne­­kad nebūtu malā stāvētājs.

 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

  


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (2)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA