EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
“Finlandizācijai” pielikts punkts
128429
Foto: John Thys/AFP/SCANPIX

Sallija Benfelde    11.04.2023

 

 

Liepājas Sv. Trīsvienības luterāņu katedrālē atrodas īpaša piemiņas plāksne, veltīta somu jēgeriem. Tie bija no Somijas lielkņazistes izbraukuši brīvprātīgie, kuŗi Pirmajā pasaules kaŗā cīnījās Vācijas pusē, turklāt Latvijas territorijā. Pēc 1917. gada Februāŗa revolūcijas Krievijā sākās cara impērijas sabrukums, ko vēl vairāk paātrināja boļševiku sarīkotais apvērsums jeb “Oktobra revolūcija”. Somijas stunda bija situsi, un 1917. gada 6. decembrī tās parlaments pasludināja valsts neatkarību. Somu jēgeri, kuŗi šajā laikā atradās Liepājā, 1918. gada 13. februārī Sv. Trīsvienības baznīcā zvērēja uzticību jaunajai Somijas valstij. Dažas dienas vēlāk viņi ar kuģiem devās uz Somiju, lai piedalītos kaŗā pret sarkanajiem nemierniekiem. Tā somu jēgeri lika pamatus Somijas armijai, bet Liepājā iesvētītais bataljona karogs kļuva par vienu no neatkarīgās Somijas simboliem. 

 

Divus gadu desmitus, līdz pat 1939. gada nogalei, Somijas un triju Baltijas valstu liktenis bija līdzīgs. Pēc Staļina-Hitlera pakta noslēgšanas PSRS pieprasīja Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Somijai ielaist to territorijās padomju kaŗabazes. Vienīgā, kas nepakļāvās šim ultimātam, bija Somija. Sekoja atbilde - 30. novembŗa rītā PSRS bez kaŗa pieteikuma iebruka Somijā, tika bombardēti Helsinki. Somiem palīgā devās ap 11 000 brīvprātīgo no citām valstīm, to skaitā arī no Latvijas. Toreiz Somijai izdevās saglabāt neatkarību, tomēr tā bija spiesta atdot PSRS plašas (ap 10 %) territorijas  valsts austrumos. Arī pēc Otrā pasaules kaŗa PSRS saglabāja savu īpašo ietekmi uz Somiju, kas vēsturē iegāja ar nosaukumu “finlandizācija”. Ar to saprot mazas valsts polītikas pakārtošanu kādas lielas kaimiņvalsts interesēm. Šodien to grūti iedomāties, bet 1970. gadā Somijas pasts izdeva pastmarku par godu Ļeņina simt gadu jubilejai. Patiesībā daļēja Somijas “finlandizācija” turpinājās līdz par 2023. gada 4. aprīlim, kad tai beidzot tika pielikts trekns punkts. Jo šajā dienā Somija tika uzņemta NATO aliansē, pie NATO mītnes Briselē tika pacelts zili-baltais Somijas karogs.

 

Lūk, kā notikušo komentēja dažas amatpersonas. Somijas premjerministre Sanna Marina: “Paldies visām valstīm par atbalstu! Mēs kā sabiedrotie sniegsim un saņemsim drošību. Mēs aizsargāsim viens otru.”  NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: “Laba diena Somijas drošībai, Ziemeļvalstu drošībai un visai NATO aliansei.” Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Somijas pievienošanās NATO veicina Baltijas jūras reģiona un visas alianses drošību.” Patiesībā Krievijas uzbrukums Ukrainai nebija vienīgais iemesls, kāpēc Somija un tās kaimiņvalsts Zviedrija pēc iespējas ātrāk centās pievienoties NATO blokam. Drošības eksperti uzskata, ka somu un zviedru lēmumu vēl vairāk iespaidoja Kremļa 2021. gada nogalē izteiktā ultimātīvā prasība ne tikai apturēt NATO paplašināšanās procesu, bet arī atkāpties uz 1999. gada robežām. Tolaik aliansei pievienojās Čechija, Polija un Ungārija. Tagad noticis gluži vai neiedomājamais - abas skandināvu valstis atteikušās no gadiem ilgi piekoptās neitrālitātes polītikas. Medijos jau klīst joks- “vienīgā lieta, par ko varam pateikties Putinam, ir viņa ierosinātā NATO paplašināšanās.” Somijas dalība NATO dod iespēju daudz labāk aizsargāt arī Baltijas valstis. Baltijas jūra de facto kļuvusi par NATO iekšējo jūru. Iespējamā palīdzība, ko kaŗa gadījumā NATO valstis var sniegt Baltijai caur Somijas (un perspektīvā - Zviedrijas) territoriju, ir milzīga. Turklāt Somijai ir spēcīgi bruņotie spēki. Miera laikā tajos dienē vien 23 tūkstošiem cilvēku, taču kaŗa gadījumā tos var palielināt līdz 260 000. Somija nekad nav atteikusies no obligātā dienesta. Tās armijas rīcībā ir viens no spēcīgākajiem artilērijas arsenāliem Eiropā. Jau tuvākajā laikā Somija saņems jaunus ieročus, to skaitā iznīcinātājus F-35. Somijai ir 1340 kilometrus gaŗa robeža ar Krieviju, turklāt tā robežojas ar Kolas pussalu, kur atrodas Krievijas zemūdenes ar starpkontinentālajām kodolraķetēm. Vienīgais ceļš, kas savieno Maskavu un Pēterburgu ar kaŗa flotes bazi Murmanskā, iet parallēli Somijas robežai ap 150 kilometru attālumā. Ideāls mērķis NATO artilērijai un raķetēm! Tagad NATO ir lieliska iespēja pilnībā kontrolēt situāciju un konflikta gadījumā dot ātru triecienu Krievijas kaēa bazēm un to apgādes ceļiem. Drošāka jutīsies ne vien Eiropa, bet arī ASV un Kanada. 

 

Bet ir vēl kāds apstāklis, kas visdrīzāk netiek pamanīts Rietumos, bet ko labi redz cilvēki Austrumeiropā. Proti - ir kliedēts Kremļa propagandistu mīts par dekadentiskajiem, morāli pagrimušajiem, “sapuvušajiem” Rietumiem. Sevišķi liberālā Skandināvija gadiem ilgi kalpoja par vārguma simbolu. Pietiek pabakstīt ar pirkstu, parādīt dūri, un tā sabruks! Tagad Krievijas televīzijā atskan vaimanas, ka pēc 4. aprīļa “pie Pēterburgas kakla pielikts somu duncis”.

 

Zviedrijas pieteikumu dalībai NATO vēl nav apstiprinājušas divas valstis - Ungārija un Turcija. Vislielākie iebildumi ir Turcijai. Šī valsts apsūdz Zviedriju pārmērīgā iecietībā pret kurdu kaujiniekiem, kuŗi patlaban kā polītiskie bēgļi uzturas Zviedrijā. Tāpat Turcija paudusi sašutumu par Korāna dedzināšanu Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Patiesībā tie ir visai pamatoti pārmetumi Zviedrijas varas iestādēm. Demokratiju nedrīkst izmantot pret pašas sabiedrības interesēm. Kas ir svarīgāks - valsts dalība NATO vai kāda dīvaiņa spītīgā vēlme demonstrēt necieņu pret musulmaņu svēto grāmatu? It īpaši tad, ja šis “dīvainis” vārdā Rasmuss Paludāns savulaik bijis Krievijas propagandas kanala “Russia Today” autors. Zviedru mediji arī guvuši pierādījumus, ka R. Paludāns sociālajos tīklos kontaktējis ar cilvēkiem no tā saucamās “Vāgnera grupas”, kas ir privāta armija no Krievijas. Tātad Korāna dedzināšanas akcija patiesībā bija provokācija ar mērķi aizkavēt Zviedrijas iestāšanos NATO. Bet pagaidām mēs varam teikt: “Esi sveicināta, Somija! Hei, Suomi! Un paldies!”

 


 

Atpakaļ