EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par rudzupuķēm un baltkrievu tautas brīvību
116854
Divām žurnālistēm piesprieda divus gadus cietumsodu par reportāžu

Solvita Pavloviča    18.05.2021

 

 

„Padomju laiki“, visticamāk, saistās ar vismaz 30 gadus seniem notikumiem Latvijā, Baltijā, Eiropā… Izrādās, nemaz tālu nav jāmeklē - „padomju laiki“ vēl joprojām ir reālitāte mūsu kaimiņzemē Baltkrievijā, kuŗā kopš 2020. gada augustā notikušajām prezidenta vēlēšanām tautas lielākajā daļā valda opozicija.

 

Kādā aprīļa svētdienā Saulkrastos, pie jūras, tiekos ar divām žurnālistēm no Baltkrievijas – Annu un Jūliju (vārdi ir mainīti). Sievietes man dāvina baltkrievu šokolādes kasti, uz kuŗas attēlota pļava ar rudzupuķēm. „Rudzupuķes ir viens no mūsu nacionālajiem simboliem, , un šodien ziediem ir dubulta nozīme: mēs sakām, ka rudzupuķes simbolizē tos uzsistos zilumus, kas vajāšanu rezultātā ir redzami uz cilvēku miesām,“ stāsta Jūlija. Vienojamies, ka mūsu sarunu publicēšanai nosūtīšu tikai tad, kad viņas veiksmīgi atgriezīsies mājās, lai izvairītos no iespējamām vajāšanām.

 

Abas sievietes strādā neatkarīgos medijos, kuŗos tiek atspoguļota patiesā situācija  Baltkrievijā. Jūlija aculiecinieku stāstīto par beztiesiskumu un netaisnību valstī pieraksta un nosūta tīmekļa portālam, kur ziņas tiek tulkotas arī krievu un angļu valodā; Anna – drukātā laikrakstā, kuŗam ir interneta versija, baltkrievu valodā. „Ja vēl nesen likās, ka drukātais laikraksts iznīks, tad tagad nav šaubu par tā nozīmīgumu, jo arvien vairāk mūsu laikrakstu lasa cietumu kamerās, kuŗās nav pieejams internets,“ stāsta Anna. (Diemžēl, tikko žurnālistu grupa atgriezās Baltkrievijā, Anna uzzināja, ka avīze, kas ir oficiāli reģistrēts izdevums un līdz šim kalpoja par vienīgo neatkarīgas informācijas avotu, cietumā ir aizliegta kā nevēlama lasāmviela, un to sūta atpakaļ uz noliktavu. – S. P.)

 

Uz Latviju baltkrievu žurnālistu grupa ieradusies pēc kollēgu ielūguma. Žurnālistiem tiek nodrošināta desmit dienu atpūta un relaksācija, lai spētu kaut nedaudz atgūties no skaudrās reālitātes, ar kuŗu ir jāsadzīvo ikdienā. Katru dienu treneris un psīchoterapeits viņiem vada psīcholoģiskā atbalsta nodarbības. Žurnālistiem dots pietiekami daudz brīvā laika, lai pavadītu to,  kā sirds vēlas. „Daudz staigājam gar jūru, citreiz līdz pat 20 km dienā… Domāju – izkliegšu jūrai visas savas sāpes, taču pagaidām viss vēl „sēž“ dziļi iekšā,“ stāsta Jūlija. Savukārt Anna pirmajās dienās raudājusi… „Eju gar jūras krastu - apkārt tāds miers un skaistums, bet man ir tik nospiedoši, apzinoties, ka dažu simtu kilometru attālumā cilvēki sēž cietumos necilvēcīgos apstākļos!“

 

Beztiesiskums bez robežām

Cilvēki joprojām ik dienas tiek aizturēti, pratināti, piekauti un ieslodzīti uz „sutkām“ un  pat vēl ilgāk, un netiek šķiroti ne pēc vecuma, ne dzimuma, ne veselības stāvokļa, ne sociālā stāvokļa, nedz arī pilsonības. Bērni aug, kamēr viņu vecāki mēnešiem ilgi atrodas cietumos falsificētu apsūdzību dēļ. Tādu ģimeņu ir simtiem. Sāpīgi apzināties, ka tu neko nespēj darīt, lai palīdzētu!

 

Žurnālistes stāsta… Kādu sievieti viņas nepilngadīgais bērns nav redzējis vairākus mēnešus, jo trīs reizes ir apcietināta un ne reizi vien piekauta „pretvalstiskas“ pārliecības dēļ. Savukārt kāds trīs bērnu tēvs, polītieslodzītais, jau septiņu mēnešus atrodas cietumā. Pa šo laiku jaunākais dēls jau iemācījies staigāt, bet vidējais – runāt. Jau apmēram gadu polītiķis un kristīgais demokrats Pāvels Severinecs, kuru arestēja pagājušā gada jūnijā, nav redzējis savu sievu un mazo dēlēnu. Arī blogera Igora Losika sieva un meita gaida tēti mājās. Viņš divas reizes bija pieteicis badastreiku – pirmo reizi 42 dienas, bet otru reizi jau izturēja īsāku laiku.

 

Kāds jauneklis ar garīgiem traucējumiem bija pievienojies protestētāju pulkam. Viņam tika piespriests naudas sods un pēc tam – aizsūtīts uz diviem gadiem vispārējā režīma kolonijā. Mātei, dzīvojot mazpilsētā ar šādu bērnu, saprotams, tādas naudas nebija. Par laimi – kāda sieviete šo naudas summu noziedoja.

 

Kāda meitene no Lietuvas 2020. gada augustā viesojās Baltkrievijā un tika aizturēta, jo izrādīja opoziciju pret notiekošo, uz ko viņa saņēma repliku, ‒ ja jau Lietuvā valda vienlīdzība, tad arī šeit, Baltkrievijā, ir vienlīdzība, un saņēma sitienus ar steku. 

 

„No aculiecinieku stāstiem varētu veselu grāmatu sastādīt,“ stāsta Anna. „Mēs pēdējo mēnešu laikā esam jau nocietinājušies, jo vienkārši psīche nespēj pieņemt visu, kas te notiek.“

 

„Par ko esmu aizturēts?“

Baltkrievijā jau pierasts, ka mazākā iemesla dēļ jebkuŗš cilvēks var tikt aizturēts uz „pretvalstisku“ aizdomu pamata. Kā zināms – karogs balt-sarkan-baltā krāsā simbolizē baltkrievu tautas brīvību. Karolinai reiz ziemā bijuši cimdi rokās šādos toņos, par ko tika uz ielas aizturēta. Tās var būt logu žalūzijas vai uz balkona izlikta iepakojuma kaste no LG firmas televizora – ja vien redzami attiecīgie toņi, tie var būt par iemeslu sadursmei ar likumsargiem… Jā, šie patiešām ir konkrēti gadījumi! 

 

Žurnālistiem Baltkrievijā jāstrādā ar īpašu piesardzību, lai izvairītos no jebkāda aizdomīguma un nebūtu iemesla tikt aizturētiem. „Diemžēl viss notiekošais valstī ir radījis smagas psīchoemocionālas sekas,“ stāsta žurnālistes. „Uz ielas nejūtamies droši, visu laiku atskatāmies, vai kāds neseko, vai negrasās aizturēt…“ „Ja kādreiz teicām: mana māja – mana pils, tad šodien vairs nejūta-mies droši nekur – ne uz ielas, ne savās mājās, jo jebkuŗā brīdī kāds var pieklauvēt pie durvīm un pārmeklēt dzīvokli,“ piebilst Anna. Ja kādu žurnālistu aiztur, atņem telefonu un liek to atbloķēt. Ja atsakās – tad piespiež ar varu. Tāpēc, ja ir jādodas netālu no mājām, parasti telefonu vispār neņem līdzi.

 

Jūlija ir bēgusi no miličiem, kuŗi tēmējuši uz viņu, un viss notiekošais tik dziļi viņu iespaidojis, ka pat sasista vīna pudele uz ielas asociējas ar asinīm… Tagad nākas lietot nomierinošas tabletes un miega zāles…

 

Sākumā īpaši mediķus pakļāva vajāšanām. Vai tādēļ, lai kavētu cietušajiem sniegt savu profesionālo palīdzību? Arvien vairāk mediķu pretojas režīmam. Psīchologi cenšas strādāt ar cietušajiem, taču viņiem vēl jāmācās - tas ir kaut kas jauns…

 

Cietuma apstākļi

Cietumos apstākļi ir necilvēcīgi. Kamerā, kuŗa paredzēta dažiem cilvēkiem, tiek ievietoti desmitiem aizturēto. Kādā sieviešu kamerā uz izmisuma saucieniem par bezgaisu telpā, no kuŗa jau sāk zaudēt samaņu, uz lūgumu atvērt lodziņu, tiek atbildēts ar spaini ar ūdens, izlietu uz kameras grīdas, no kā gaiss kļūst vēl tveicīgāks. Cienījama žurnāliste raksta meitai no cietuma, ka viņai jāēd ar zobu birstītes kārbiņas palīdzību, jo vienkārši nav karotes. Ieslodzītiem nav iespējas nomazgāties dušā. Par gultasveļu var tikai sapņot. Matračos jau ir iemitinājušies tādi parazītkukaiņi, kādi bija sastopami tikai kaŗa laikos…

 

Baltkrievijas likumsargi

Apzīmējums „likumsargi“ skan gandrīz vai ciniski, redzot, kādus likumus aizstāv un ar kādiem līdzekļiem. Šiem režīma pārstāvjiem dota liela vara… Ja agrāk milicijā bija atlase, tad šobrīd miliču rindās tiek uzņemti visi bez izņēmuma – pat tie, kuŗiem ir bijusi sodāmība. Saprotams, arī cilvēki ar psīchiska rakstura novirzēm, uz ko ir norādījuši speciālisti. „Režīma kalpi“ bau-da ne vienu vien privilēģiju - sākot ar augstām algām un visbeidzot ar labu dzīvesvietu, - jāpiemin gan, ka šos cilvēkus mēdz izmitināt vienkopus.

 

Miermīlīgā baltkrievu tauta

Kā cilvēki spēj sadzīvot savās mājās, vienā kāpņu telpā ar „režīma kalpiem“  ‒ miličiem, tiesnešiem, kas spriež netaisnīgas tiesas? Pat baltkrievu kaimiņi, ukraiņi, iedrošinājuši rīkot aktīvākas sacelšanās un pretošanos režīmam! Žurnālistes atbild, ka baltkrievu tauta ir ļoti miermīlīga, neviens nevēlas liet asinis, nevēlas ļaunu atdarīt ar ļaunu… Turklāt – ir bailes un bezspēcība. Pret ieročiem ar kailām rokām neiziesi. Šobrīd nekādas masu akcijas netiek organizētas. Cilvēki ir iebiedēti, jo sodi  ‒ gan naudas sodi, gan cietumsodi ir kļuvuši krietni bargāki, taču cilvēki nesamierinās un turpina cīnīties. „Mēs nepadosimies!“ apņēmības pilna ir Jūlija.

 

Atbalsts „no ārpuses“

Balkrievijā darbojas starptautiskais atbalsta fonds, bet vietējā vara to apspiež: bloķē kontus un rada citus šķēršļus, lai kavētu tā darbību. Ārzemju investoru ir maz – tie nevēlas „sapīties“ ar vietējo birokratiju. Vienā dienā tev ir bizness, bet nākamajā – nav!

 

Kāda ietekme ir Tichanovskai? „Viņa dara visu, kas ir viņas spēkos,“ saka viena no žurnālistēm. „Viņa strādā vairāk starptautiskā līmenī. Arī tas, protams, ir labi. Galvenais, lai tiek runāts un stāstīts, kas patiesībā notiek Baltkrievijā, un piesaista starptautisko uzmanību. Esam ļoti pateicīgi par mūsu kaimiņu solidāritāti un palīdzību, to vidū ir arī Latvija. Mums ir ļoti nozīmīgs jūsu atbalsts, nozīmīga ir informācijas izplatīšana par to, kas notiek Baltkrievijā!“ 

 

Sarunu noslēdzam uz gaišas nots. Neskatoties uz notiekošo, baltkrievu tauta jūtas vienota un vairāk sāk apzināties savu nacionālo identitāti. Ja agrāk pārsvarā runāja krieviski, tad tagad arvien vairāk visi cenšas lietot baltkrievu valodu. Atdzimst neatzītā vēsture par baltkrievu tautas represijām un deportācijām trīsdesmitajos gados, atdzimst nacionālie simboli, pašapziņa, kopības apziņa. Visi savā starpā ir brāļi un māsas - ar vienu sāpi, ar vienu mērķi, ar vienu uzvaru!

 

Sekot aktuālitātēm angļu valodā par notiekošo Baltkrievijā varat interneta portālā https://august2020.info.en


 

Atpakaļ