Cietoksnis Polija
Juris Lorencs    08.11.2021

 

 

11. novembrī, kad Latvijā svin Lāčplēšu dienu, Polija piemin savas neatkarības atjaunošanu. Tieši šajā dienā 1918. gada 11. novembrī Francijas mežā tik noslēgts tā saucamais Kompjeņas pamiers starp Antanti un Vācijas impēriju. Izmantojot Eiropā valdošo vispārējo apjukumu, Vācijas un Krievijas vājumu, poļi izlēma rīkoties.11. novembrī tika izveidota jaunās Polijas valdība, par tās galvu kļuva maršals Juzefs Pilsudskis.

 

Vēl pēc nedēļas, 18. novembrī Rīgā, tika pasludināta Latvijas neatkarība. Latvijai var pateikties Polijai par palīdzību Latgales atbrīvošanā no boļševikiem. 1920. gada 25. janvārī Daugavpilī notika vēsturiskā ģenerāļa Jāņa Baloža un maršala Pilsudska tikšanās. Starpkaru periodā abu valstu attiecības varētu raksturot kā draudzīgas un vienlaikus sarežģītas. Problēmas radīja Polijas teritoriālās pretenzijas uz dažiem Latvijas pierobežas pagastiem. Polijas valsts beidza pastāvēt 1939. gada septembrī, kad saskaņā ar Molotova- Ribetropa pakta slepeno protokolu to okupēja nacistiskā Vācija un Padomju Savienība. 1945. gadā Polija atdzima no jauna. Tikai tagad tās robeža atradās ne vairs kaimiņos, bet 400 kilometrus uz dienvidrietumiem no Daugavpils. Un tomēr tieši padomju okupācijas laikā Polijas garīgais un politiskais iespaids uz Latviju bija ievērojams, dažos brīžos pat izšķirošs. 1978. gada oktobrī par Romas pāvestu tika izvēlēts poļu kardināls Karols Vojtila, kurš pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu. Šis notikums radīja milzīgu garīgo pacēlumu Centrālajā un Austrumeiropā. Vēl pēc diviem gadiem Polijas ostas pilsētas Gdaņskas kuģu būvētavā tika dibināta neatkarīgā arodbiedrība “Solidaritāte”, kas nostājās opozīcijā komunistu režīmam. Cik kāri toreiz Latvijas kompartijas avīzē “Cīņa” tika lasītas ziņas par kārtējiem, kā toreiz rakstīja, “ekstrēmistu saujiņas izlēcieniem” Gdaņskā un Varšavā! Jo mēs Latvijā zinājām- šī “saujiņa” ir miljoni. Šodien, atskatoties uz šo laiku, var teikt, ka manai paaudzei tieši “Solidaritāte” deva pārliecību, ka ir iespējams stāties pretī sistēmai, mēģināt kaut ko mainīt. Pagāja vēl desmit gadi. 1990. gada decembrī “Solidaritātes” vadītājs Lehs Valensa tika ievēlēts par Polijas prezidentu. 1991. gada vasarā kā kāršu namiņš sabruka Padomju Savienība, un Latvija atguva neatkarību.

 

Nu jau septiņpadsmit gadus gadus Latvija un Polija ir NATO un ES dalībvalstis. Pēdējās laikā Polija piesaistījusi īpašu pasaules uzmanību. Pirmkārt, līdzīgi kā Lietuva un Latvija, tā ir saskārusies ar bēgļu problēmu, hibrīdkara operāciju, ko uzsācis Baltkrievijas diktators Lukašenko. Lai pasargātu sevi un pārējo Eiropu, Polija uz robežas ar Baltkrieviju sākusi būvēt 5, 5 metrus augstu metāla un dzeloņstiepļu žogu, ko plāno pabeigt nākamā gada vasarā. Otrkārt, šī gada 7. oktobrī Polijas Konstitucionālais tribunāls (analogs Latvijas Satversmes tiesai) lēma, ka daži Eiropas Savienības līguma panti neatbilst Polijas konstitūcijai jeb Satversmei. Sekoja asa Briseles un dažu dalībvalstu reakcija. Tika apgalvots, ka Polijas politika “grauj pašus ES pamatus”. 19. oktobrī Polijas premjers Mateušs Moraveckis teica uzrunu Eiropas Parlamentā. Lūk, viņa vārdi: “Eiropas Savienība ir liels Eiropas valstu sasniegums. Tā ir spēcīga ekonomiska, politiska un sociāla alianse. Tā ir spēcīgākā un attīstītākā starptautiskā organizācija vēsturē. Taču Eiropas Savienība nav valsts. Valstis ir 27 Eiropas Savienības dalībvalstis! Polijas Republikas augstākais likums ir Konstitūcija. Tā ir svarīgāka par citiem tiesību avotiem. Neviena Polijas tiesa, neviens Polijas parlaments un neviena Polijas valdība nevar atkāpties no šī principa”. Viņš atgādināja arī par situāciju uz ES ārējām robežām: “Šodien, kad Eiropas Savienības austrumu robeža ir organizēta uzbrukuma objekts, ciniski izmantojot migrāciju no Tuvajiem Austrumiem, lai to destabilizētu, tieši Polija ir tā, kas sniedz Eiropai drošību, darbojoties kā barjera kopā ar Lietuvu un Latviju, lai aizsargātu šo robežu. Un, stiprinot mūsu aizsardzību, mēs stiprinām ES drošību tradicionālā nozīmē”.

 

Neraugoties uz šiem argumentiem, 21. oktobrī Eiropas Parlaments ar 502 balsīm “par”, 153 “pret” un 16 “atturoties” pieņēma rezolūciju “par tiesiskuma krīzi Polijā un ES tiesību pārākumu”. Cita starpā tajā izteikta “dziļa nožēla par nelikumīgā “Konstitucionālā tribunāla” 2021. gada 7. oktobra lēmumu” un par to, ka “pašreizējais Polijas premjerministrs ir sācis apšaubīt ES tiesību aktu pārākumu pār valsts tiesību aktiem”. Tāpat rezolūcijā uzskaitīta virkne iespējamu pasākumu Polijas sodīšanai. Piemēram- atņemt tai ES finansējumu. Tiesa, ar piebildi: “šie lūgumi nav paredzēti kā soda pasākumi pret Polijas iedzīvotājiem, bet gan līdzekļi tiesiskuma atjaunošanai Polijā”. Ironiskā kārtā tieši Polija ir tā, kas par savu naudu patlaban būvē aizsargsienu uz robežas ar Baltkrieviju. ES vadība Briselē to kategoriski atteikusies darīt. Kā par Poliju nosodošo rezolūciju Eiropas Parlamentā balsoja Latvijas deputāti? Vienīgais, kurš balsoja “pret”, bija Roberts Zīle (Nacionālā Apvienība). “Par”- Ivars Ijabs (Attīstībai/Par!), Sandra Kalniete (Jaunā Vienotība), Nils Ušakovs (Saskaņa) un Tatjana Ždanoka (Latvijas Krievu savienība). Savukārt Andris Ameriks (Saskaņa), Dace Melbārde (Nacionālā Apvienība) un Inese Vaidere (Jaunā Vienotība) balsojumā nepiedalījās. Patiesi, kaut kas dīvains šodien notiek Eiropā. Izsūtījumā dzimusī Kalniete balso kopā ar bijušo “Interfrontes” aktīvisti Ždanoku! Katrai no viņām droši vien bija savi argumenti, bet lietas būtību tas nemaina. Eiropas politiskā elite ir apjukusi un dezorientēta. Bet mani personīgi visvairāk pārsteidz valodas stils un morālie argumenti, kādus lieto Briseles politiķi un ierēdņi. Tieši tādu pašu leksiku lietoja Maskava, attaisnojot brutālos iebrukumus Ungārijā 1956. gadā un Čehoslovākijā 1968. gadā. Tieši tādus pašu vārdus mēs dzirdējām no Maskavas laikā, kad Polijā sevi pieteica “Soloidaritāte” un Baltijas valstis cīnījās par savu neatkarību. Tieši tāpēc daudzu eiropiešu acīs morālais pārākums ir Polijas pusē. Tiem, kuriem Eiropa ir kaut kas vairāk kā tikai vienotais tirgus, atvērtās robežas un minoritāšu tiesības, šodienas Polija ir cietoksnis- gan garīgā, gan nu jau arī gluži fiziskā nozīmē.