Ne tikai svētkiem, bet arī ikdienas dzīvei
Cēsu domes valdes priekšsēdis Jānis Rozenbergs intervijā Sallijai Benfeldei    15.08.2017

 

 

Šīs vasaras pašvaldību vēlēšanās par sarakstu ar līszšinējo pašvaldības domes valdes priekšēdi Jāni Rozenbergu nobalsoja 68 procenti vēlētāju, un viņš otro reizi uz četriem gadiem kļuva par pilsētas mēru. Pilsētas vārds savulaik izskanēja plašāk, jo tās pašvaldība bija pirmā Latvijā, kas sacīja – mēs gribam savējos atpakaļ Latvijā, aicinām atgriezties tos, kuŗi vēlas darīt un rīkoties. Cēsis arī neslēpa savu vēlmi kļūt par Latvijas kultūras galvaspilsētu, un pilsētā katru gadu mēneša garumā notiek Mākslas festivāls, krāšņi un interesanti tiek svinēti pilsētas svētki, notiek dažādi sporta sarīkojumi, izstādes un koncerti visu gadu.

 

Arī šogad, Cēsu 811. dzimšanas dienā, svētki pulcēja tikpat daudz interesentu, cik pagājušajā gadā, kad 810 gadu svinības apmeklēja aptuveni 60 tūkstoši cilvēku. Svētkus šovasar pilsētā atkal svinēja ar garšu vārda tiešajā nozīmē, jo to laikā tika šķetināta gan gastronomiskā mistērija “Parks uz paplātes”, gan vēsturiskais Hanzas tirgus Cēsu Pils dārzā, kas rādīja, kāds tirgus bija tālajā 1375. gadā. Savukārt Rožu laukumā tika svinēti Siera un alus svētki ar atrakcijām, konkursiem un degustācijām. Un, protams, arī Cēsīs katru gadu notiek Mūzeju nakts un Baznīcu nakts un vēl citi pasākumi.

 

Pilsētai laikam klājas it labi, ja jūs vēlreiz ievēlēja ar tādu balsu vairākumu?

 

Pirms vēlēšanām bija padarīta darba sajūta, bet par tik labu rezultātu pārliecības gan nebija. Cerēju, ka nebūs mazāk balsu kā iepriekšējās vēlēšanās un varbūt vēl viena vieta klāt, bet 11 vietas no 15 – tas tiešām ir ļoti labs rezultāts. Tomēr tas, protams, uzliek arī lielāku atbildības nastu, jo, ja sarakstam ir tik liels mandāts, tad droši varēs sacīt – un kas tagad jums traucē strādāt?

 

Cēsis nav pilsēta, kuŗā ir daudz darbavietu, kaut arī skaista un ar bagātīgu kultūras dzīvi. Sarunu festivālā “Lampa”, tā dēvētajā polītiķu cepināšanā, jūs apcēla par to, ka pilsēta ir skaista dekorācija, ka tā kļūst par Rīgas guļamrajonu... Ar ko Cēsis var lepoties? Māksla un festivāli ir laba lieta, bet ar tiem vien dzīvot nevar.

 

Vismaz statistika liecina, ka no 2011. līdz 2015. gadam kopējais darba vietu pieaugums ir 609 darbavietas, neskaitot mikrouzņēmējus. Par pēdējo pusotru gadu datu vēl nav. Pēdējos divos, trīs gados iedzīvotāju skaits vairs nesamazinās uz aizbraukušo rēķina, kopumā mehāniskās migrācijas gada bilance ir neitrāla. Vieni atbrauc, otri aizbrauc. Dzimstības un mirstības rādītājs gan nav pozitīvs – joprojām piedzimst mazāk, nekā nomirst. Katru gadu tā zaudējam aptuveni 230 – 235 cilvēkus, bet piedzimst apmēram 165 – 170 bērnu. 

 

Jūs savulaik nācāt ar aicinājumu cilvēkiem, kuŗi strādā ārpus Latvijas, atgriezties Cēsīs. Vai šī iecere īstenojas?

 

Mūsu mērķis nebija gada laikā atvest atpakaļ noteiktu skaitu cilvēku. Mūsu mērķis ir uzbūvēt nosacītu tiltu cēsniekiem, kuŗi ir aizbraukuši, izstāstīt viņiem, ko mēs darām un ko nedarām. Šobrīd mūsu datu bazē ir vairāki simti cēsnieku, kuriem katru mēnesi sūtām ziņu par to, kas notiek Cēsīs. Lēmumu par to, kur viņš pavadīs savu dzīvi, cilvēkam jāpieņem pašam. Mēs varam parādīt, ko esam izdarījuši un ko darīsim, mēs varam radīt sajūtu, ka mums var pavaicāt padomu, saņemt to atbalstu, ko varam sniegt. Cilvēki to daudz izmanto – piemēram, vakardien saņēmu Facebook ziņu no cilvēka, kurš ar ģimeni pēc 13 gadiem Īrijā atgriezies Cēsīs. Ģimene grib uzsākt savu uzņēmējdarbību un vaicā pēc padoma, kā vieglāk un kur meklēt telpas uzņēmējdarbībai. Pašvaldība var un tai ir japalīdz ģimenēm, kuŗas atgriežas, sameklēt vietu bērnudārzā bērniem, arī skolu bērniem, kuri mācījušies ārzemēs. Gadās, ka skolu programmas nesakrīt, ir jāveic novērtējums, lai saprastu, kādā klasē bērnam Latvijā jāmācās. Bērniem ir vajadzīga arī palīdzība latviešu valodā, un mēs varam iedot bērnam asistentu gan bērnudārzā, gan skolā, ja tas vajadzīgs.

 

Vai nav tā, ka Cēsīs darbavietu vairāk ir vīriešiem, fiziska darba darītājiem? 

 

Tikšanās reizēs ar tautiešiem jautājumi lielāko tiesu bija par to, kur dzīvot pēc atgriešanās, jo daudziem mājokļa šeit vairs nav, par bērnu izglītības iespējām un par darba sludinājumiem ar norādītu algu apmēru. Privātuzņēmēji sludinājumos to ne vienmēr norāda, jo gadās, ka daļu algas viņi vēlas maksāt neoficiāli. Esam par to runājuši ar uzņēmējiem, un aizvien biežāk darba sludinājumos algas apmērs tiek norādīts. Ir uzņēmumi, kuŗi jūt darbaspēka deficītu, viņi ceļ algas, lai dabūtu cilvēku pie sevis darbā. Interesanti, ka esmu dzirdējis no uzņēmējiem, ka viņi to nenožēlo, jo cilvēks ārzemēs ir iemācījies kārtīgi strādāt. Tas ir pozitīvi – tie, kuri atgriežas, ir redzējuši, kā strādā citur, viņiem ir cita pieredze un attieksme pret darbu. Vēl gribu piebilst, ka mums Facebook ir Cēsu vakanču lapa, kuŗā uzņēmēji un arī pašvaldība var ievietot darba sludinājumus. Paskatieties, nav tā, ka darba piedāvājumi ir tikai vīriešiem un tikai fiziskam darbam. 

 

Eiropas Latviešu kongresā piedalījās arī Cēsu pašvaldības deputāts Pauls Irbins un Attīstības un territorijas plānošanas komisijas priekšsēža vietniece Laine Madalāne. Kādēļ dome pieteica viņus darbam kongresā?

 

Jau ilgāku laiku sadarbojamaies ar diasporas latviešiem. Cēsīs ir Pasaules latviešu mākslas centrs, kopā ar PBLA rīkojām diasporas konferenci, esam darījuši vēl citas lietas. Pieteicāmies kongresā, lai piedalītos arī Latvijas simtgades pasākumos. Nākamgad Valmierā notiks Pasaules latviešu ekonomikas forums, un mēs gribam Cēsīs rīkot kādu šī foruma paneļdiskusiju par radošajām industrijām, kultūru un mākslu. Jāatzīstas, ka šo forumu gribējām rīkot Cēsīs, bet maķenīt nokavējām, tomēr piedalīties gribam. Vēlamies gan parādīt pilsētu, gan arī ekonomiski iegūt saviem uzņēmējiem. 

 

Vai Cēsu infrastruktūra var nodrošināt lielos pasākumus vajadzīgajā apjomā?

 

Viens klupšanas akmens mums bija ēdināšanas pakalpojumi, bet tuvākā pusgada laikā parādīsies jauni spēlētāji. Ēdināšanas pakalpojumi ikdienā un lielos pasākumos ir divas dažādas lietas, tur vēl jāieliek daudz darba, bet resurss top. Protams, ar vietējiem iedzīvotājiem vien nepietiek, lai uzņēmumi varētu iztikt, it sevišķi ziemā, ir jāpiesaista kārumnieki no visa reģiona. Mums ir Vidzemes koncertzāle ar augsta līmeņa mākslinieku koncertiem, uz kuŗiem klausītāji brauc no plašas apkārtnes, arī no Rīgas. Agrāk koncertu vai citu pasākumu apmeklētāji sacīja, ka ceļā uz Cēsīm viņi pusdieno Siguldā. Tagad tas lēnām mainās. Piemēram, ar ģimeni biju aizbraucis pusdienās uz vienu no nesen atvērtajiem restorāniem. Tovakar Pils parkā notika operas izrāde, un restorānā bija aizņemti gandrīz visi galdiņi – pie tiem sēdēja rīdzinieki, kuŗi bija atbraukuši uz operas izrādi.

 

Vai ar kultūras dzīvi vien pietiek, lai pilsēta ne tikai noturētos, bet arī plauktu?

 

Deputātus gaida liela izšķiršanās, ko darīt tālāk. Esam diezgan daudz investējuši kultūrā un kultūras tūrismā, bet sezonas ietekme joprojām ir ļoti liela. Mums ir jāsaprot, kā varam aizpildīt rudeni un pavasari, kas bieži vien nu jau pāriet viens otrā bez kārtīgas ziemas. Ja to atrisināsim, atrisināsies arī jautājums par ēdinātājiem un viesnīcām. Mums ir iecere par Zinātnes centra jeb ZINOO tālāko attīstību, tam vajag jaunas telpas, jo ar esošajām attīstībai nepietiek. Esam izsludinājuši architektu metu konkursu par jauna Zinātnes centra radīšanu “Cīrulīšos”. Ja tas ir centrs ar 100 – 150 tūkstošiem apmeklētāju gadā, tad “nesezonas” problēma atrisinās. Iedomājieties, ir nejauka novembra diena un ārā nav ko darīt, bet visa ģimene var doties uz ZINOO, kur bērnus, lielus un mazus, arī viņu vecākus, gaida atraktīvas pasaules izzināšanas spēles, iespējas pašiem kaut ko pārbaudīt un sameistarot. 

 

Tātad Cēsis kļūs par kūrorta pilsētu šī vārda labākajā nozīmē?

 

Mēs gribētu, lai pilsētas attīstības stratēģija turētos uz trim vaļiem. Pirmais ir tas, ko visi zina un ar ko mēs asociējamies – kultūras tūrisms. Tajā virzienā vēl jāstrādā, lai nozare varētu pilnvērtīgi strādāt visu gadu. Otrs valis ir ražošanas industrijas, kuras jau darbojas. Mums ir Cēsu profesionālā arodskola, kur sagatavo kokapstrādes un galdniecības meistarus, arī elektriķus un telekomunikāciju speciālistus. Tepat blakus ir Priekuļu lauksaimniecības technikums, kur gatavo mechāniķus, It speciālistus utt. Domājam arī par neliela industriālā parka veidošanu rūpnieciskajā territorijā pie “Cēsu Alus” apmēram 5 hektāru territorijā. Ja tur izdotos izveidot kaut pārsimt jaunu darbavietu, tas būtu labi. Ir vēl viens virziens, kurš attīstās – proti, radošās industrijas ar attālināto darbu. Mums ir veiksmīgs Skolas ielas 6 projekts.

 

Gada laikā māju ir piepildījuši 35 dažādi uzņēmēji: architekti, tekstilmākslinieki, ir māksliniece, kas tur glezno un visus savus darbus pārdod Vācijas galerijās. Mums ir meitene, kura pēc padsmit gadiem Portugālē ir atgriezusies Cēsīs, ir meitene, kuŗa dzimusi Vācijā, bet pārcēlās pie mums un atvēra savu frizētavu, un tie ir interesanti stāsti par cilvēkiem, kuŗi atrod savu nodarbošanos pie mums. Ir profesijas, kuŗās var strādāt attālināti. Ieejot Skolas ielā 6, vienmēr tur redzu kādu kundzi, kuŗa sēž ar klēpjdatoru, uzlikusi austiņas, un raksta. Reiz piegāju viņai klāt un pajautāju, ko viņa dara? Izrādījās, ka viņa strādā Latvijas Radio un visus skaņu ierakstus pārraksta tekstā un sūta uz Rīgu. Viņa dzīvo Cēsīs, uz Rīgu viņai nav jābrauc.Vēl jāpiebilst, ka pēdējā gada laikā par Cēsīm interesējas IT nozare. Cik nu Rīgā to speciālistu ir, tik arī ir, un kompānijas raugās uz reģioniem. Mums ir laba sadarbība ar Rīgas Technisko universitāti, ka viņi jau otro gadu uzņems mobilo aplikāciju programmētājus. Portāls “draugiem.lv”, uzņēmums, kas pieder cēsniekam, Cēsīs atver biroju un lēnām sāks šeit pulcēt programmētājus. Starp citu, Cēsīs dzīvo mēbeļu diazaina programmētājs, kurš strādā Dānijas uzņēmumam. 

 

Tomēr pilsētā ir arī cilvēki, kuŗi strādā Rīgā un viņiem vai nu nākas katru dienu braukt uz darbu, vai īrēt Rīgā dzīvoklīti, kuŗā pārnakšņot.

 

Mēs turpinām pārrunas ar Latvijas dzelzceļu, lai palielinātu pārvietošanās iespējas. Rīga ir un paliek Latvijas galvaspilsēta, valsts pārvaldes, biznesa un darījumu centrs. Mums ir cerība, ka mēs varētu vienoties par rīta ekspresi, kurš Rīgas centrā nonāk stundā un desmit minūtēs un atpakaļ no Rīgas tāpat. Mums tiešām ir vesela rinda cēsnieku, kuriem mājoklis ir gan Rīgā, gan Cēsīs un kuri piecas dienas dzīvo Rīgā, bet nedēļas nogalē brauc uz Cēsīm. Ja ceļš līdz Rīgai prasīs tikai stundu, tad ir cerība, ka šie cilvēki varētu pavisam pārcelties pie mums.

 

Vai ideja, ka Cēsīm jākļūst par Latvijas kultūras galvaspilsētu, joprojām ir dzīva? 

 

Jā, bet mēs tā ļoti neņemamies ar idejas skandināšanu. Svarīgs ir ne jau nosaukums, bet gan, kā cilvēki paši jūtas. Ja cilvēki bez mudināšanas un atgādināšanas paši cenšas to radīt un atbalstīt, tas ir vērtīgāk nekā lozungi par kultūras galvaspilsētu. 

 

Cēsu pilsētas svētki arī šogad pulcēja daudz apmeklētāju. Vai arī nākotnē pilsētas svētki būs ievērojams notikums ne tikai Cēsīs vien, bet visā Latvijā?

 

Šogad pilsētas svētku budžets bija vairāk nekā uz pusi mazāks nekā pagājušajā gadā, bet apmeklētāju nebija mazāk. Tas nozīmē, ka nevaram darīt mazāk un sliktāk. Pagājušajā gadā bija lielais jautājums, ko darīt tālāk. Mēs negribam, lai cilvēki sajustu, ka svētki ir zaudējuši kvalitāti un vērienu, tādēļ mēs nedrīkstam kāpt zemāk. 

 

Vai Cēsis neraud par nodokļu reformu? Daudzas pašvaldības sūdzas, ka naudas būs mazāk, izdzīvot būs grūtāk.

 

Protams, minimālās algas straujo kāpumu jutīsim visai nopietni, bet piekrītu, ka algas ir jāceļ. Jā, ceļot minimālās algas, uzņēmēji nereti nepalielina algu, nesamazina darāmā darba apjomu, bet samazina slodzi “uz papīra”. Mums nākamā gada budžetā izdevumu būs vairāk nekā ienākumu, bet, paceļot algas, aug arī ienākumi no nodokļiem. Tiesa gan, augs arī ar nodokļiem neapliekamais minimums. Tas būs pārbaudījums budžetam, bet nekrītu panikā, pārdzīvosim arī to. Latvija ir skaista zeme, bez vulkāniem un zemestrīcēm, tā nepaliks tukša. Jautājums ir, kas mūsu zemē dzīvos? Tādēļ cenšamies darīt, kas mūsu spēkos, lai cilvēki pie mums atgrieztos un paliktu ne tikai svētkos.