Vai ienāk cita kultūra un cita domāšana?
   08.08.2012

Pēdējās nedēļās Latvijā atkal virmoja kaislības ap Dzintaru koncertzālē, Jūrmalā, Krievijas rīkoto (ar Latvijas - partneŗa palīdzību) jauno populārās mūzikas atskaņotāju konkursu Jaunais vilnis.

Kā zināms, pirmais konkurss notika 2002. gadā. Vienpadsmit gadu laikā konkursa uzvarētāja trīs reizes ir bijusi Krievija, Latvija – divas reizes, ASV – divas reizes un pa vienai reizei Moldova, Gruzija, Armēnija un Indonēzija. Lai gan viesu statusā uzstāties konkursa koncertos tiek aicinātas ne vien Krievijas popmūzikas zvaigznes, bet vairāk vai mazāk pazīstami dziedātāji no dažādām pasaules valstīm, konkurss tiek uzskatīts par krievu populārās mūzikas sarīkojumu un pulcē lielākoties krievu valodā runājošos skatītājus un Krievijas bagātniekus. Protams, attieksme pret visu krievisko Latvijā nav gluži viendabīga, un jau konkursa pirmajā gadā sākās diskusijas, vai Latvijai tas ir vajadzīgs. Konkursa aizstāvji visu šo laiku atgādina, ka konkurss Jūrmalas uzņēmējiem ļauj ļoti labi nopelnīt, un tā tas tiešām ir, jo viss notiek ar vērienu, ar Krievijas popmūziku saistītie cenšas izskatīties un uzvesties kā ļoti bagātas pasaules mēroga  zvaigznes, un tātad viņu tēriņi ir lieli.

Tomēr nepatiku pret kaimiņvalsti un visu krievisko, ko daudzi Latvijā patiešām izjūt, ja tā varētu teikt, tīri automatiski, pastiprināja konkursa rīkotāju un dalībnieku attieksme. Nepārtraukti tika lietots apzīmējums naša Jurmala (mūsu Jūrmala), organizētāji izturējās tā, it kā Jūrmala tiešām būtu viņu personiskais īpašums, un attieksme pret Latviju, tās karogu bija pat ņirdzīga, sarīkojuma vadītāji mēdza par Latviju un latviešiem jokot tā, ka pirms dažiem gadiem draudēja izraisīties starptautisks skandāls un sākās nopietnas runas, ka Jauno vilni Jūrmalā vajag aizliegt. Tas tomēr nenotika, jo Jaunais vilnis acīmredzot ļāva krietni nopelnīt arī Latvijas konkursa rīkotājiem.

Sauklis  naša Jurmala vairs nav tik dzirdams, konkursa vadītāji vairs neatļaujas atklāti smīnēt par Latviju. Ir gan sākušies citi ķīviņi – starp Krievijas puses organizatoriem un Jūrmalas pašvaldību par kaut kādiem it kā nesakārtotiem ikdienas jautājumiem, un vienubrīd gada sākumā pat tika paziņots, ka Krievija te vairs neko nerīkos, atradīs labāku vietu. Ej nu zini, kuŗai pusei interese rīkot konkursu bijusi lielāka, bet šogad konkurss notika, un pašlaik tiek runāts, ka nākamgad tas atkal varētu notikt Jūrmalā.

Vārdu sakot, šovasar šķita, ka viss notiks kā vienmēr, – vieni gozēsies konkursa sarīkojumu gaismā, cenšoties parādīt, ka viņi atrodas turpat blakus Krievijas popmūzikas zvaigznēm un bagātniekiem, citi sēdēs pie televizoru ekrāniem, ar sajūsmu raugoties savos elkos, no kuŗiem daļa kļuva populāri jau padomju laikos, vēl citi par to visu neliksies ne zinis, bet daļa sabiedrības paudīs  sašutumu par šo krievisko notikumu.

Un tad Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs nāca klajā ar vēstījumu, ka Jaunais vilnis rīkos nakts diskotēku 11. Novembŗa krastmalā un ka satiksme krastmalā un tuvākajās ielās tāpēc būs slēgta gandrīz trīs dienas. Tas bija kā bumbas sprādziens!

Jāpiebilst, ka līdz šim gadam Jaunais vilnis savu nakts diskotēku bija rīkojis Jūrmalā. Savukārt 11. Novembŗa krastmalā parasti tiek organizēti sarīkojumi, kas vairāk vai mazāk interesē lielāko Rīgas iedzīvotāju vai pat Latvijas sabiedrības daļu: piemēram, Lāčplēša dienas sarīkojumi, Jāņu līgošana vai lielie koncerti, kas veltīti kādai idejai vai notikumam. Jaunā viļņa diskotēkas pretinieki protestēja gan pret to, ka krastmala tik ilgi būs slēgta un tas radīs sastrēgumus; pret to, ka Krievijas saiets samērā šauram interesentu lokam tiek rīkot vietā, kur Lāčplēša dienā godina Latvijas Brīvības cīņās kritušos, gan visbeidzot, – kas maksās par šo grandiozo pasākumu, kuŗa dēļ pašvaldība pilsētas sabiedrisko transportu norīkoja strādāt arī naktī, lai diskotēkas apmeklētāji varētu nokļūt mājās. Turklāt jāteic, ka skaidru atbildi uz jautājumu - kas par to visu maksā un vai pašvaldībai nenācās piemaksāt no savas kabatas - sagaidīt neizdevās. Zinot Rīgas domes darba stilu, ir skaidrs, ka ticamu atbildi ne pēdīgi nesaņemsim. Varbūt diskotēkas ieejas biļešu cena sedza pilsētas izdevumus, bet varbūt arī ne. Diskotēku esot apmeklējuši aptuveni 15 tūkstoši cilvēku, par apsardzes un  it kā arī par valsts policijas darbu esot maksājuši Jaunā viļņa organizatori, un vispār tā esot ļoti laba Rīgas reklāma, jo konkursu un visu ar to saistīto pārraidīja vairāki Krievijas TV kanāļi.

Par to varētu daudz nedomāt, jo, pirmkārt, par gaumi nestrīdas, konkursu klausās un par to interesējas tie, kam tāda mūzika iet pie sirds, un ar likumu aizliegt mīlēt Krievijas populāro mūziku un ļoti uzkrāsoto, safrizēto un mākslīgo stilu nevar. Otrkārt, ir arī skaidrs, ka ar šo diskotēkas rīkošanu Nils Ušakovs jau sācis savu reklāmas kampaņu nākamā gada pašvaldību vēlēšanām, kas notiks 1. jūnijā. Kamēr oficiālais priekšvēlēšanu kampaņas laiks vēl nav sācies, var sevi reklamēt, pat izmantojot domes administrātīvos resursus. To var darīt un, šķiet, jau dara ne tikai Ušakova pārstāvētais Saskaņas centrs (SC). Tā teikt, vēlēšanas tuvojas, un rosība pieaug.

Tomēr kāda nupat publicētā rīdzinieku socioloģiskā aptauja liek bažīties, ka tik vienkārši vis nav un ka Ušakova rosība var ne tikai dot labus rezultātus pašvaldību vēlēšanās, bet arī liek rasties nojausmai par zināmu domāšanas un vērtību maiņu vismaz rīdziniekos.

Ja Rīgas domes vēlēšanas notiktu jau rīt, tad 50% balsstiesīgo rīdzinieku, kas ir izdarījuši izvēli, balsotu par SC, liecina tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā aptauja. Par Vienotību  balsi gatavi atdot  20,9% aptaujāto pilsoņu, bet par Nacionālo apvienību – 14,3%. Savukārt pārējās partijas nesasniegtu pat nepieciešamo piecu procentu robežu, lai iekļūtu Rīgas domē, – Latvijas Zaļajai partijai būtu 3,4%, Reformu partijai – 3,3%, Latvijas Zemnieku savienībai – 3,1%, bet atlikušās partijas saņemtu mazāk par 2% balsu. Tas nozīmē, ka SC iegūtu 35 deputātu mandātus no domes 60 mandātiem un arī nākamos četrus gadus valdītu Rīgā.

Protams, Ušakova popularitāti vairo ne jau tikai Jaunā viļņa diskotēka, turklāt aptauja notika, jau pirms kļuva zināms, ka tāda būs Rīgā. Daudzi jo daudzi rīdzinieki ir pārliecināti, ka labāka pilsētas galvas Rīgai nekad nav bijis, jo pensionāriem un skolēniem braukšana Rīgas sabiedriskajā transportā ir bez maksas. Saprotams, tas ir labi un atvieglo dzīvi ļoti daudziem cilvēkiem, bet pašvaldības uzņēmumam Rīgas satiksme ir nopietnas finanču problēmas, publiski pat ir izskanējis, ka uzņēmumam draud bankrots. Šādā situācijā būtu tikai normāli, ja pašvaldība bezmaksas braucienus sabiedriskajā transportā pensionāriem un skolēniem būtu noteikusi zināmās stundās darba dienās; tas gan atvieglotu pensionāru un skolēnu vecāku dzīvi, gan neuzliktu tik nopietnu slogu sabiedriskā transporta financējumam. Tagad ir pamats bažīties, ka pēc nākamā gada vēlēšanām, kad SC atkal iegūs varu Rīgā, sabiedriskā transporta biļešu cenas tiks paaugstinātas, jo uzņēmums bankrotēt nedrīkst.

Popularitāti ir ieguvusi arī Ušakova rīkotā Jāņu svinēšana 11. Novembŗa krastmalā, daudzi rīdzinieki  nevar vien viņu noslavēt par tādām rūpēm  rīdzinieku prieka un labsajūtas labā. Taču rīdzinieki laikam nepamana, ka Rīgas budžets ir rēķināms mīnusos, ka pilsētas parādu slogs kļūst arvien lielāks, bet daudzi pašvaldībai darāmie ikdienas darbi notiek slikti vai nenotiek gandrīz nemaz. Izpriecas un populistiski lēmumi, kas tiek reklamēti vai ik dienas, vēlētājus ieaijā kā lāča miegā un  neļauj redzēt, ka Rīga, lai arī ārēji eiropiska, savā būtībā kļūst aizvien krieviskāka. Jaunais vilnis ir tikai kā lakmusa papīrs, kas apliecina  vērtību maiņu, – šo sarīkojumu par labu un noderīgu uzskata daudzi, kuŗi to neklausās un par to neinteresējas, jo tas taču nesot naudu. Atliek cerēt, ka vēlētāji savos uzskatos tomēr nepaliks pie senās Romas saukļa „Maizi un izpriecas!”, bet atcerēsies vēl citas vērtības.

Sallija Benfelde