EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Stāsts par “Baņutu” un pārdomas par nacionālo dārgumu likteņiem
112280
Foto: Anda Krauze

Operas režisors, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis Guntis Gailītis intervijā Ligitai Kovtunai    26.05.2020

 

 

Tieši pirms 100 gadiem – 1920. gada 29. maijā mūsu Baltajā na­­mā vērās priekškars pirmās latviešu nacionālās operas “Ba­­ņuta” pirmizrādei. Komponists – Alfrēds Kalniņš, libreta autors ‒ Artūrs Krūmiņš, režisors – Ērichs Lauberts, scēnografs – Jānis Ku­­ga, pie diriģenta pults – pats kom­ponists. Baņuta – Dagmāra Rozen­berga-Tursa, Daumants – Ādolfs Kaktiņš, Vižuts – Rūdolfs Bērziņš, Maiga – Milda Brechmane-Šten­gele. Bet pats, pats sākums datē­jams ar 1903. gadu, kad latviešu mūzikas dzīves galvenā virzītāja un vadītāja – Rīgas Latviešu bied­rība izsludina publisku, slēgtu sa­­censību latviešu nacionālās ope­­ras tekstam (libretam).

 

Konkursam tika iesniegti sep­tiņi darbi. Mūzikas komisijas žū­­rijā bija tā laika atzītas kultūras prominences – Jāzeps Vītols, Teo­dors Zeiferts, Andrejs Jurjāns, Emīls Dārziņš. Pēc konkursa Mū­­zikas komisija savā publiskajā paziņojumā ziņo: “Mūzikas komi­sija vēsta, ka uz sacenšanos iesū­tī­­to operu tekstu apspriešanai ie­­vē­lētie eksperti tagad nodevuši sa­­vu spriedumu par šiem teks­tiem, iz­­ņemot vienu, kuŗš no autora jau tiek laists klajā un tādēļ no ekspertiem ieskaitīts par atpakaļ ņemtu. 

 

No pārējiem sešiem tekstiem eks­perti atzinuši vienu: „Baņutu” ar moto “... uz laimi! Un nomirt – tikai brīdis” par derīgu un pie­sprieduši tam otro godalgu (200 rubļu). Piederīgs, kuvēru attaisot, izrādījās, ka šī teksta sacerētājs ir stud. arch. Artūrs Krūmiņš. Pārē­jie manuskripti līdz ar piederī­giem kuvēriem saņemami atpakaļ mēneša laikā, skaitot no 7. okto­bŗa, pie Mūzikas komisijas priekš­nieka K. Ozoliņa kunga, Rīgā, Tērbatas ielā 20 dz. 3.” 

 

Pēc 17 gadiem, kad dzima Lat­vijas valsts, kad dibinājās mācību un kultūras iestādes, starp tām arī Latvijas Nacionālā opera, pateicoties kopējam entuziasmam, nacionālajai pašapziņai un pacē­lumam, daudziem apstākļiem, sa­­kritībām, personiskajām iniciā­tīvām, varēja piedzimt arī mūsu pirmā opera. Šeit nopelns Andre­jam Frīdenbergam – lielam ku­l­tūras atbalstītājam un iedvesmo­tājam, pēc profesijas advokātam. Pēc viņa mudinājuma kompo­nists Alfrēds Kalniņš 1918. – 1919. gadā vēju pilsētā Liepājā arī uzraksta operu “Baņuta”. 

 

Pēc daudziem gadiem kādā vēstulē Alfrēds Kalniņš jautā Ar­­tūram Krūmiņam, kā viņš no­­nācis līdz “Baņutai”. Artūrs Krū­miņš viņam raksta: “Pirmie dze­jo­šanas mēģinājumi sākās Rīgas Nikolaja ģimnazijā, kur iekļuvu 1894. gadā. Grieķu un latīņu va­­lodas stundās lēnām sakrājās gluži pieklājīga dzejas teorijas ba­­­gāžiņa un gribējās vērot, kā lat­viešu valodā padodas šie daktiļi, anapesti, amfibrachi un visi tie daudzi citi. Mūsu nelegālais skolnieku pulciņš izdeva pat savu rok­rakstītu žurnālu, sauktu – ja ne­­mal­dos – “Vārpa”, mūsu ticības mācītāja Viļa Olava gādīgā patvē­rumā (sapulces notika tieši viņa dzīvoklī). Šai “žurnālā” bij kāds no maniem pirmajiem dzejoļiem. Turpmākie vingrinājumi neap­sīka, un labu laiku vēlāk, ar Jan­ševska gādību, varēja kaut ko jau nodrukāt. Kad Rīgas Latviešu bied­rība sarīkoja sacensību operas libretiem, tad sadūšojos un iesnie­dzu savu darbu – “Baņutu”. 

 

No kuŗienes radies Baņutas vārds, un kādēļ tieši šo vārdu iz­­vēlējos? Te nu atmiņās būtu jāiet gadus piecdesmit atpakaļ. Kad mājās visi literātūras krājumi, kā “Skolas maize”, Kaudzītes Matīsa dzejas, “Krievu-turku kaŗš” u.c. bija izlasīti, sameklēju kaut kur bēniņos vai uz klētsaugšas savāk­tos vecu avīžu gadagājumus. Starp tiem bija arī illustrētā “Rota”. Atceros labi kādu koka griezumu: zema, krēslaina telpa, vidū trauks ar ūdeni, apgaismots, – pār trauku noliekušies ļaudis, notiek zīlēša­na, pašreiz zīlē – Baņuta. Šis vārds kaut kā dziļi iegūlās atmiņā un, kad pēc ilgiem gadiem sāku domāt par libretu, tad galvenās personas vārds nebij jāmeklē, jo atmiņā pieteicās Baņuta.

 

Mūzikas pasaulei pirmoreiz tu­­vāk nonācu pie tēvabrāļa Jāņa Krūmiņa (Cimzes semināra absolventa), kuŗš daudzus gadu desmitus bij Alūksnes draudzes skolā skolotājs un arī draudzes ērģel­nieks. Tad – apmācība koŗa dzies­mām Vecpiebalgas draudzes sko­lā; vasaras brīvlaikā tikšanās ar kluso Aleksandru Būmani, kuŗa Doriņu mājas gandrīz robežojās ar mūsu rentes zemi; tāpat tik­ša­nās ar mūsu Jāņa skolas jūsmīgo Emīli Dārziņu, īpaši mūsu Dzie­dāšanas biedrībā, kad tā ar sko­lotāja Ulpes gādību bij nopirkusi teicamas klavieres. 

 

Cēsu reālskolā klausījos pavi­­s­am jauniņu Alfrēdu Kalniņu spē­lējam harmoniju skolnieku rīta lūgšanās. Tad nāca gaŗie ģimna­zijas gadi Rīgā ar klavieŗu stun­dām pie “Hoehnes” un ar pirmiem koncertu un operas apmeklē­ju­miem. Vāgnera kults, tiesa, tolaik bij pilnos ziedos, un mani – tāpat kā simtus un tūkstošus citu – aiz­rāva viņa spēcīgā mūzika. Bei­dz­ot, no teātŗa ļaudīm tuvāk pazinu Duburu, Valdšmitu un Mierlau­-ku (vēlāk arī Smiļģi), jo internajos studentu uzvedumos viens vai  otrs no minētajiem māksliniekiem labprāt uzņēmās režisora pienā­kumus.”

 

Un tā – klāt arī īpašais notikums mūsu kultūrā – operas “Baņuta” pirmizrāde 1920. gada 29. maijā Latvijas Nacionālajā ope­rā. Par to stāsta Artūra Krū­miņa brāļa Oskara vēstule vecā­kiem uz Piebalgas Skrāģu krogu tūlīt pēc “Baņutas” pirmizrādes:

 

“Mīļie vecāki, vakar Rīgā uz­­vesta pirmoreiz “Baņuta”. Zāle bija pārpildīta, kaut gan cenas bija pa­­augstinātas no 5 – 50 rbļ. Iespaids bija lielisks... Mūzika ļoti skaista – īpatnēja – latviska. Solo gabalu maz, vairāk dueti, trio, koŗa dziesmas. Orķestŗi vadīja pats Alfrēds Kal­niņš – operas komponists. Visas ope­ras izveidošana, ar visiem senlatviešu kostīmiem un speciālām jaunām dekorācijām, izmaksāja 240 000 rbļ. Man sāpēja, ka klāt nebijāt Jūs un Artūra. Pasniedza vairāk nekā 16 kroņus un buķetes un nezin cik tur kastes ar sudraba balvām. Mēs biļetes jau mēnesi iepriekš bijām pasūtījuši. Tā nu latviešiem ir sava pirmā latviešu oriģinālopera!”

 

Franču žurnālists Rauls Mon­vardsons, kas bija klāt pirmizrā­dē, to noskatījies, rakstīja franču presē, ka tā bijusi “nacionāla ma­­nifestācija”, kur veiksmīgi atklā­jušās tautas paražas, tradicijas, deja, tērpi... Esot labi, ka latviešu tauta ierakstot savu vārdu pasau­les vēsturē ne vien ar izlietām asi­nīm, bet arī ar garīgām vērtībām. 

 

Tā laika vietējā presē parādās dažādi, gluži atšķirīgi viedokļi: gan cildinoši slavējoši un ļoti lab­vēlīgi, gan kritizējoši un provin­ciāli nievājoši. Bet tas taču bija tikai pirmais drošais, bet riskantais solis, pirmais pieteikums,  pirmais nopietnais mēģi­nājums operas mākslas žanrā! 

 

Kārlis Skalbe par “Baņutas” dzimšanu 1920. gada jūnijā tei­cis: “Kalniņa “Baņuta” – tas ir tas papardes zieds, kas mums jau uz­­ziedējis. Viņā ir liela mūzikāla ba­­gātība, kuŗa liecina, ka šī opera nebūs vienīgā, ko viņš mums dos. Šai mūzikā varbūt nav stingra raksta, kas apbur ar savu raibo ornamentiku. Viņai ir tīra dvēseles burvība. Viņa ir atturīgi vienkār­ša, sirsnīga un dziļa. Tā ir kā vecs mežs, kuŗā tu ieej, padodamies viņa ieaicinošām melodiskām šal­kām, un piepeši redzi uzplauk­stam savā priekšā viņa uzskatus  un psīcholoģiju. Mūsu uzdevums ir izkopt kādu no tiem retiem ne­­vainīgiem ziediem, kādus var uz­­iet tikai meža dziļumā.”


Kāpēc, tavuprāt, ir svarīgi par “Baņutas” simtgadi runāt šodien?

G. Gailītis. Tāpēc, ka ir jāzina un jāgodā visi mūsu nozīmīgie pirmsākumi un personālijas –   lai tas būtu mūsu valsts pirmais prezidents Jānis Čakste, pirmais ār­­lietu ministrs Zigfrīds Anna Me­­i­e­rovics, mūsu “naudas tēvs” Richards Zarriņš, “teātŗa tēvs” Ādolfs Alunāns u.c. Gluži tāpat jāpiemin Artūrs Krūmiņš un Alfrēds Kal­niņš kā mūsu pirmās nacionālās operas autori. Vēl vai­rāk – viņi jātur kā nācijas mu­gur­kauls, gluži tāpat kā Brīvības piemineklis. Kāpēc mums šodien ir tik daudz grūti risināmu pro­blēmu? Mana atbilde – tāpēc, ka nezinām un neievērojam vēsturi un tās mā­­cības. Kad sākām celt savu atjaunoto valsti, par “mu­­gur­kaulu” pie­­mirsām, arī par  tām vērtībām, kas ir pamatā nā­­cijas pastāvēšanai, – par to, ko mūsu senči ir reāli, pa­­visam reāli uzbūvējuši, Brīvības cīņās izkaŗojuši un aizstāvējuši. Pie šīm vērtībām pieskaitu arī operu “Baņuta”. Jau pati tās tap­šana bija zīmīga, tas nebija “pa­­sūtījuma darbs”, librets tapa slēgtā un godīgā sacensībā, kur varēja piedalīties ikviens. 

 

Liktenim ir labpaticies, ka tu esi libreta autora Artūra Krū­miņa radinieks... 

 

Jā, esmu viņa brāļa – viena no četriem – mazdēls. Studēju mū­­ziku Konservātorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, un, kad mans diplomdarba vadītājs, reži­sors Kārlis Pamše šo radniecības faktu uzzināja, viņš ieteica man rakstīt diplomdarbu par komponista un libretista mijiedarbī­bu. Rezultātā tapa mans diplomdarbs – ““Baņuta” laikmeta grie­žos”, kuŗa aizstāvēšana notika di­­vās daļās – teorētiskajā un mūzi­kā­lajā. Notikuma vieta – Filhar­mo­nijas, tagad Lielās ģildes Mazā zāle, laiks – 1975. gads. Piedalījās gan mūziķi, gan drāmatiskie ak­­tieri – tekstus lasīja mūsu teātŗa zvaigznes Kārlis Sebris un Antra Liedskalniņa. 

 

Šī notikuma afiša tagad gla­bājas Baņutas mūzejā, ko esi iz­­veidojis atgūtajā senču īpašu­mā Zosēnos, Skrāģu krogā, kur, starp citu, arī dzimis krodzi­nieka dēls Artūrs Krūmiņš. Kā tapa šis mūzejs? 

 

Dzimtas īpašumu īstenībā at­­guvu pēdējā brīdī – pag. gs. 90. gadu vidū, juristes Veltas Zekun­des mudināts. Pēc savas mammas stāstītā, zināju, ka Jaun­piebalgā ir šis mūsu īpašums, kuŗā mūsējie mituši gan tikai līdz Otrā pasaules kaŗa beigām. Tad tur dzīvoja rentnieki. At­­mi­­nos, ka, būdams mazs puika, tur kopā ar mammu biju aizbrau­cis, viņa runājās ar tālaika rentniekiem, un tas arī viss. Ju­­ristes mudināts, uzrakstīju iesniegumu Jaunpiebalgas pagasta valdei, un, kad vairāk nekā gadu nebiju saņēmis nekādu atbildi, sāku interesēties. Izrādījās, ka īpašums ir Zosēnu pagastā. 

 

Pētot dzimtas vēsturi, uzzi­nāju, ka Krūmiņi šo īpašumu – Skrāģu krogu – rentējuši no grāfa Šeremetjeva un ka viņš, saskaņā ar līgumu, 1928. gadā to nolēmis uzdāvināt manam vecvectēvam kā krietnam rentnie­kam. Bet pa to laiku jaundibinā­tā Latvijas valsts bija pieņēmusi likumus, pēc ku­­ŗiem svešzem­niekiem īpašumi tiek atsavināti un atdoti brīvības cīnītājiem. Re­­zultātā šai īpašumā izveidojās sešas zemnieku saim­niecības. At­­gūstot īpašumu, man tika Piekalņu mājas. Skrāģu krogs tika Dravantiem, kas vēlāk atvē­lēja 2/3 no tā mūzejam. Padomju laikos te bija staduls, teļu ferma  ar 64 teļiem. Kad 2011. gadā, pošoties uz Pasaules jaunpie­bal­dzēnu salidojumu, saņēmāmies 1999. gadā iesākto ekspozīciju pa­­plašināt, tīrot atradu paciņu  ar pelēkām kartītēm – teļu pa­­sēm, uz kuŗām ar zīmuli uzrakstī­ti lopiņu nu­­muri, dzimšanas dati un vārdi. Vienam no viņiem ticis vārds – Baritons! Šī teļa pase nu goda vietā ir Baņutas mūzejā! Šo­­gad atklājām arī kamīnu, mūzejs ir iekārtots, aprīkots ar apgais­mo­šanas iekārtām utt.

 

Bet tagad par vēl vienu tavu atgriešanos pie “Baņutas” – pēc 1975. gada koncertversijas bija izrāde 1979., komponista un libreta autora 100 gadu jubilejas gadā, ko veidoji kopā ar Kārli Liepu (diriģents Alek­sandrs Viļumanis un Leons Amoliņš), kad Vižuti dziedāja mūsu premjērs Kārlis Zariņš, bet Baņutas lomā – Rita Zel­mane un Dagmāra Rijkure. Un tad – 1999. gada 22. augusta izrāde VI Piebalgas novada kul­tūras svētkos, kad jau bija ie­­kārtota Zosēnu brīvdabas estrā­de. Baņutas lomā – skaistā un gaišā Zigrīda Krīgere, diriģents – atkal Aleksandrs Viļumanis...

 

Pošoties šiem kultūras svēt­kiem, tolaik “pagastvecis” Ro­­berts Ru­­ķis mani uzrunāja, vaicādams, ko vēl tādu varētu noorganizēt. Viņam ļoti patika pieminekļi, un tie tika izveidoti “Mērnieku lai­ku” varoņiem Ķencim, Pāvulam u. c. Ieminējos par “Baņutu”, un viņš šo ideju pārtvēra. Tapa brīv­dabas izrāde – grezna, krāšņa. Foto ir aplūkojami Baņutas mū­­zejā. Piedalījās gan spožie mūsu operas solisti – bez Zigrīdas Krī­geres arī Aivars Krancmanis (Dau­mants), Kārlis Miesnieks (Valgudis), Miervaldis Jenčs (Vi­­žuts), Antra Bigača (Maiga) u.c. Vēl arī folkloras grupas “Vilki” un “Vilcenes”, deju grupa “Piebal­dzēni”. Tas bija milzu entuziasms, uz kā pamata izrāde tapa, no Opernama noliktavām tika pa­­ņemti tērpi un rekvizīti... Nezinu, vai šodien kaut ko tādu varētu iespēt, tas būtu nesamaksājami... Mūzeja bildēs mēdzu aicināt in­­teresentus atrast mūsu kāda šo­­laik pa­­saulslavena mūziķa foto – tikai retais sazīmē trompetistu Andri Nelsonu orķestrī. 

 

Jāpiemin, ka pag. gs. 80. ga­-  dos “Baņuta” skanēja trimdā – 1982. gadā, pateicoties Andreja Jansona iniciātīvai, prestižajā Kārnegi zālē Ņujorkā, viņam pa­­šam esot pie diriģenta pults, un  ar Latviešu fonda Amerikā un Ņujorkas pilsētas Mākslas departamenta atbalstu. Arī Mil­vokos, Dziesmu svētkos un   Mel­burnā, 1983. gada Kultūras die­nās, un Minsterē, 1984. gada Dziesmu dienās. Tēvzemē pēdējoreiz “Ba­­ņutu” koncertversijā dzirdējām 2003. gadā Rīgas Latviešu bied­rības namā... Šo­­gad – nekā! Kā­­pēc? “Baņutu” izrādīja pat kaŗa laikā – 1941. gadā... 

 

Tiešām nesaprotami! Ikviena lielā nācija būtu savas nacionālās operas simtgadi atzīmējusi ar pla­šu un greznu sarīkojumu. Lat­vieši diemžēl pietiekami labi ne­­zina un negodā savu vēsturi. Gan jāteic, ka man bija pāris sarunas ar komponistu Zigmaru Lie­pi­ņu, kad viņš vadīja Operu. Zigmara iecerēs bija at­­jaunot “Baņutu” pēc tās pirmiestudē­ju­ma, kāds tas bija ar Kugas de­­ko­rācijām,   bet – personālijas un domas mai­nās.

 

Vai “Baņutas” iestudējumi jeb “lasījumi” arī ir cietuši no attiecīgā laikmeta konjunk­tū­ras?

 

Pirmām kārtām “cietis” ir ope­ras fināls, kas oriģinālā ir tra­ģisks ‒ abi mīlētāji mirst. Bet, piemēram, minētajā 1941. gada iestudējumā tika “pieprasītas” lai­mīgas beigas. Turklāt šai izrā­dei tika arī “pieprasīts” vēriens, milzu dekorācijas, skatuves efekti. Operās lielākoties fināli ir tra­ģiski, bet režisora ziņā ir izrādi veidot filozo­fisku, traģisko no­­skaņu nevajag “iepro­grammēt” jau pašā sākumā. Ba­­ņutu esmu uztvēris kā lat­viešu sievietes ideālu, gaiši li­­risku, ne­­raugoties uz to, ka tā ir drā­ma­tiska loma. Taču operai nav jā­­vēsta briesmas jau pašā sākumā.

 

Ja tevi atkal aicinātu iestu­dēt “Baņutu”, kas būtu kon­cepcijas stūŗakmeņi? 

Pirmām kārtām ‒ saturs visā pilnībā, kuŗā iekļautas nācijas pa­­­­mat­vērtības, cīņas un mīlestī­ba, tas, ko ietveŗ trīs senie baltu dievi Pēr­kons, Potrimps un Pī­­kols – spēka, prāta, mīlestības un uz­­drīk­­stē­šanās ideja. Un, pro­tams, poēzija, zemteksti, leģen­das, se­­natne, daba...

 

Kuŗa no “Baņutas” ārijām pirmā ieskanas prātā, kad par to runājam? 

O, labs jautājums... Laikam jau duets, kad Vižuts apliecina savu mīlestību Baņutai, dziedot: 

Kā plašā jūra savu vilni,

Kā debess savu dzidrumu,

Kā ieva lakstīgalas dziesmu –

Tā tevi mīlu, Baņuta!

 

P. S. Publikācijā izmantota in­­formācija no Baņutas mūzeja materiāliem  

 

 

 

Šīs publikācijas sagatavotas ar Mediju atbalsta fonda financiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par publikācijas  saturu atbild biedrība “Laiks-BL”

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA