EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
"Par laimi – viss ir mūsu pašu rokās"
75654

Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš („Vienotība”) intervijā Ligitai Kovtunai    17.01.2017

 

Vai Andris Piebalgs kā Vienotības vadītājs attaisno  cerības?

 

Vēl ir par agru izdarīt kādu spriedumu. Viņam kā vadītājam un mums kā partijai pēc saņemtā trieciena un tam sekojošām pārmaiņām vēl nav bijusi iespēja piedalīties ne pašvaldību, ne parlamenta vēlēšanās.  Līdz ar to Andrim Piebalgam ir partijas, bet pagaidām nav sabiedrības mandāta. Tā „luga vēl nav līdz galam nospēlēta” – ir pāragri runāt par to, ka partija vienkārši pazudīs. No aptaujām redzam, ka sabiedrības uzticība partijām kopumā ir ļoti zema, jo gandrīz puse šobrīd nezina, kuŗu polītisko spēku atbalstīt vēlēšanās, vai arī apgalvo, ka tajās vispār nepiedalīsies. Laiks rādīs, kuŗa partija ko spēj piedāvāt un vai Vienotība būs tā atkopusies, ka varēs nākt klajā ar „svaigu” piedāvājumu.  

 

Attiecībā uz valsts ekonomikas mugurkaulu – nodokļu jomu, jābeidz dzīvot illūzijās, ka, paaugstinot nodokļu likmes, palielināsies valsts ieņēmumi. Nesen, lidojot mājās no Briseles, lidmašīnā satiku kādas Latvijas pašvaldības pārstāvi, kuŗš pastāstīja, ka pilsētas taksometru firmai ar sešiem auto zaudējumi gadā sasniedz 10 tūkstošus eiro. Pilsētas dome ir pieņēmusi lēmumu šo firmu slēgt. Pašvaldības pārstāvis nerunāja par to, ka, redz, cik aplama ir nodokļu sistēma, bet viņa secinājums bija – nespējam konkurēt ar tiem, kas nemaksā nodokļus. Tas, lūk, ir arī viens no iemesliem, kas veicina emigrāciju. Tas ir kaitinoši, ka polītiķi uzsver, ka Latvijā, lūk, esot zems nodokļu slogs un ka nodokļu likmes jāceļ.

 

Kā panākt, lai cilvēki būtu ieinteresēti maksāt nodokļus? – lūk, tas ir pareizais jautājums! Vienīgais ceļš ir pazemināt nodokļu likmes līdz līmenim, ka godīgs uzņēmējs tos spēj samaksāt, turklāt gūst vēl arī peļņu. Pretējā gadījumā taču uzņēmējam nav vērts ieguldīt. Ja mēs valstī kardināli nemainīsim nodokļu sistēmu, „iebrauksim auzās” – pēc desmit gadiem nodokļu maksātāju skaits būs vēl mazāks, pensionāru būs vēl vairāk, savukārt polītiķi  uz tautas pleciem raudzīs uzkraut vēl lielāku nodokļu slogu, kā rezultātā darbaspēks vēl intensīvāk aizplūdīs. Tas ir ceļš uz nekurieni. Ir pēdējais brīdis atjēgties, kamēr nav pilnīgi par vēlu, un teikt: paklau, mēs gribam dzīvot valstī, kuŗā ir patīkami dzīvot! Esmu pārliecināts, ka vairākums iedzīvotāju un uzņēmēju ir gatavi godīgi maksāt to, ko valsts no viņiem prasa.

 

Ja jūs būtu Latvijas finanču ministrs, ko jūs darītu citādi?

 

Nevaru apgalvot – ja es būtu finanču ministrs, noteikti izdarītu kaut ko labāk par to, kuŗš šobrīd ir pie varas. Uzskatu, ka mums kopīgi ir jāpārvar sabiedrības uzticības krize.  Ja nezini pareizo diagnozi, tad varbūt kādā brīdī ir jānorauj „stop” krāns, jāatstāj, kā ir līdz brīdim, kamēr gada vai divu gadu laikā tiek izstrādāta fundamentāla nodokļu sistēmas maiņa. Pirmām kārtām tāpēc, lai cilvēki paliktu Latvijā un šeit atgrieztos. Mums ir jāpieņem fakts, ka tas, kas patlaban ir izveidots, neder.  Ir neadekvāti lieli nodokļi attiecībā uz zemajām algām Latvijā. Patlaban viss tiek vienkāršots un reducēts, lai pildītu valsts budžetu, ignorējot to, kādu iespaidu tas atstās uz pašu nodokļu maksātāju un uzņēmējdarbības vidi. Ja govij nedod ēst, tā drīz vien nedos arī pienu.

 

Ministrijās strādā visumā erudīti cilvēki, bet viņi ir jāmotivē strādāt tā, lai nodokļu sistēmas uzlabošanas vārdā tauta netiktu dzīta izmisumā. 

 

Eiropas Savienībā nodokļu polītika ir dalībvalstu kompetencē, tātad tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā. Piemēram, strauji palielināt tā saukto neapliekamo minimumu, lai ļautu cilvēkam, kas pats „kārpās” un gādā par savu ģimeni, strādāt likuma ietvaros un nebūt valstij uz kakla. Tagad šis  cilvēks tiek žmiegts un žmiegts,  un bieži vien notiek tā, ka cilvēks tiek iedzīts „ēnu ekonomikā”, uzrāda, ka ir bezdarbnieks un vēl saņem no valsts pabalstu. Vai tas nav absurdi, ka tādam kā man, kuŗš algu nopelna Briselē un te arī maksā nodokļus, pienākas tā pati veselības aprūpe, kas tiem, kuŗi dzīvo un strādā Latvijā?! Bet mums ir 300 tūkstoši cilvēku, kas strādā ārzemēs, bet var braukt uz Latviju ārstēties, īstenībā uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina. 

 

Īstenībā šobrīd cilvēki Latvijā ar pātagu tiek dzīti izmisumā, un rezultātā viņi emigrē.  Es neticu, ka vairums cilvēku par emigrēšanu ir sapņojuši kopš bērnības. Diemžēl polītiskajām partijām, tai skaitā arī Vienotībai, nav kopīga redzējuma, reformas tiek veiktas reformu pēc. Tas, ko citur Eiropā sauc par rēgulējumiem, bet Latvijā par Ministru kabineta noteikumiem, uzņēmējdarbību padara gluži vai nepanesamu. Ierēdniecība, lai attaisnotu savu eksistenci, rod aizvien jaunus “uzlabojumus”, kas uzņēmējiem  rada papildu prasības un  izmaksas. 

 

Absurdi lēmumi ir jāaptur! Beļģija pusotru gadu pilnīgi mierīgi nodzīvoja bez valdības, un tajā laikā netika pieņemts neviens  jauns absurds lēmums, un tas arī bija tas lielākais labums sabiedrībai. Labāk vienmēr ir, lai paliek, kā ir, ja nav izstrādāti patiešām reāli uzlabojumi. Es iesaku kollēgām noraut to „stopkrānu” un necensties izdarīt to, ko faktiski šobrīd nespēj. 

 

Es bieži braucu pa Latviju un tiekos ar uzņēmējiem, un man ir radusies pārliecība, ka nevis kļuvis vieglāk, bet gan vēl grūtāk. Latvijā ir tendence aizbildināties ar Eiropas prasībām. Pēc septiņiem gadiem Eiropas Parlamentā es varu apgalvot – tās ir muļķības! Eiropa neprasa, lai mēs uzkraujam nepanesamu rēgulējumu  uzņēmumiem.  Eiropā ogas un sēnes tirgo  bez kādiem kases aparātiem, nomaksā  valstij financiāli panesamu gada maksājumu, un viss. Latvijā ir jākontrolē, jārēgulē un jāžmiedz... Kāpēc?  Cilvēki ir saprātīgi un pamatā godīgi, un polītiķiem jāatrod veids, kā viņiem ļaut normāli dzīvot likuma ietvaros. Tā ir attieksmes maiņa.  Ja vēlies ieviest jaunu rēgulējumu, tad atrodi, ko tā vietā atcelt! Tad varbūt sāks atcelt lietas, kas patiešām ir absurdas.  Vara taču ir tautai, nevis otrādi. 

 

Vai uzskatāt, ka pašreizējie polītiķi ir spējīgi mainīties un adekvāti reaģēt uz tautas nemieru, kas šobrīd valda?  Brexit  un Trampa ievēlēšana liecina par to, ka cilvēki vairs nav gatavi sagaidīt no esošajiem polītiķiem nekādas pārmaiņas. Viņi grib redzēt kaut ko citu, kaut ko jaunu.

 

Vai nu mēs maināmies, vai mūs nomainīs. Elementāri!

 

Ko Trampa ievēlēšana par ASV valsts prezidentu nozīmē Latvijai?

 

Pirmām kārtām to, ka Eiropai būs jāmācās vairāk gādāt par sevi. Bet tieši Latvijai – pārliecināt mūsu Eiropas partnerus būt stingriem kopīgās drošības uzturēšanā. Otrkārt, ir jāsaprot, ka vēlētāju reakcija ASV nav nekas svešs arī Eiropā. Daudzās valstīs dažādos veidos izpaužas vēlētāju dusmas par notikumiem gan pašu valstī, gan pasaulē. Lielbritanijas vēlētāji jūnija beigās nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, paužot reakciju pret varas partiju īstenoto polītiku. Francijā Marina Lepēna, kandidējot uz prezidenta amatu, savu kampaņu lielā mērā balsta uz cilvēku bailēm no imigrācijas un islāma radikālisma. Arī Vācijā izskatās, ka pret – Eiropas opozīcija vēlēšanās gūst panākumus, balstoties uz tautas vilšanos par Angelas Merkeles līdz šim īstenoto migrācijas polītiku.

 

Visa šī viļņošanās Rietumu pasaulē ir kā turpinājums banku krizei, kas sākās 2008. gada nogalē Amerikā. Šī krize ir turpinājusies dažādos iemiesojumos: banku krize, ekonomikas krize, eiro krize, bēgļu krize un tagad jau populisma (polītikas) krize. Galu galā – daudzviet cilvēki jūtas nedroši, jo trūkst stabilitātes. Lūzuma punkts katrā sabiedrībā var būt atšķirīgs – bezdarbs, imigrācija vai jūtams iespēju trūkums. Taču rezultāts noved pie viena – vēlmes krasi mainīt polītiķus ar domu, ka jelkas cits varētu būt labāks par to partiju piedāvājumu, kas ir pie varas.

 

Arī Latvijā ir jūtama neapmierinātība ar esošo situāciju. Redzot, ka alternātīva Eiropas Savienībai mums, visticamāk, nozīmētu vēlreiz pakļauties Krievijai, Latvijā neveidojas spēcīgas antieiropeiskas partijas, bet daudz cilvēku turpina emigrēt uz bagātākām un stabilākām valstīm. Protams, statistikas dati tieši neatspoguļo cilvēku izpratni par situāciju valstī. Bet ir pienācis brīdis saprast, ka Latvijā viss nav kārtībā. IKP pieaugums nebūt nenozīmē, ka cilvēki ir apmierināti ar dzīvi Latvijā. “Es mīlu šo zemi, bet ne šo valsti” – tas skan traģiski, bet patiesi. Ko tad “valsts” dara aplami un kā to mainīt, lai Latvija nenonāktu līdz savam “trampam”? Daudzu sūdzību cēlonis, kā esmu uzklausījis, sarunājoties ar cilvēkiem, meklējams visatļautībā, veidā, kā Ministru kabineta noteikumi ir veicinājuši dažādu kontrolējošo un sodošo dienestu izveidošanu un to pilnvaru paplašināšanu.

 

Mūsu valstī prasības bieži vien ir pārspīlētas un pat absurdas. Bieži tās balstās uz vienas normas piemērošanu visiem. Piemēram, pārtikas produktu masu ražošanas prasības tiek attiecinātas arī uz mājsaimniecības apstākļos radītu preci, bet grāmatvedības prasības vienādas gan uzņēmumā, kur strādā vairāk nekā 500 darbinieku, gan tādā, kur strādā tikai pieci. Tāpat arī skolas cenšas gatavot visus pēc viena iedomāta parauga, kaut gan bērnu spējas un talanti ir ļoti atšķirīgi, aizmirstot, ka visi, ne tikai “paraugbērni”, valstij ir ļoti vajadzīgi.

 

Lai novērstu radikālisma izvēršanos Latvijā, mums ir krasi jāmaina reglamentējošā sistēma. Pamatā ir jābūt izpratnei, ka prasības ir jāpiemēro apstākļiem, nevis apstākļi prasībām. Ja valsts aparāts nekļūs par sabiedroto un palīgu, bet paliks kā biedējošs soģis, tautas neapmierinātība tikai augs. Rezultātā ne tikai turpināsies emigrācija, bet panākumus polītikā varētu gūt kāds radikāls un neprognozējams spēks. 

 

Vai saskatāt  iespēju mainīties ir arī Eiropas polītikai un polītiķiem?

 

Latvijai tas ir daudz vieglāk nekā Eiropai kopumā. Mēs esam neliela sabiedrība,  un par spīti tam, ko dažkārt par sevi runājam – ļoti vienota sabiedrība. Eiropas „tankkuģis” ar 500 miljoniem iedzīvotāju ir daudz lielāks. Latvija ir tikai tāds kuterītis, un tā kursu ir vieglāk mainīt. Tautas sāpju slieksnis ir ļoti augsts – kad latvietis sāk teikt, ka ir nepanesami, tas ir ļoti nopietni. 

 

Latvijai katru gadu savs budžets jāsaskaņo ar Eiropas Savienības institūcijām. Vai Eiropā, jūsuprāt, pietiekami labi saprot Latvijas situāciju un vai jums kā Eiropas Parlamenta deputātam, kuŗš pārstāv lielāko – Eiropas Tautas partiju, ir gana iespēju izskaidrot šo situāciju?

 

Nē,  jo tas, ko saskaņo, ir tikai pāris cipari – cik lieli būs ieņēmumi, cik – izdevumi un kāda ir starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem. Tikai matēmātika – ja cipari ir zināmās robežās, tad nav nekādu iebildumu.  Savukārt, ja tiek plānots, ka valsts izdos krietni vairāk nekā ieņems, tad sākas iebildumi. Galvenais ir noturēt Eiropas Savienības makroekonomisko stabilitāti, lai eiro valūta netiktu  apdraudēta no kādas atsevišķas dalībvalsts  izšķērdības.  Tam nav nekāda sakara ar to, kā mēs veidojam savas valsts budžetu un kādi mums ir nodokļi, nevienu tas neinteresē. Eiropa īstenībā nav ne glābiņš, ne gremdētājs. 

 

Latvijas polītiķi pauda gandarījumu, ka  tik liels valsts budžets kā 2017. gadā neesot bijis pat treknajos gados...

 

Tas prieks, neko nemainot, var izrādīties īslaicīgs. Valdība plāno tautsaimniecības pieaugumu par vairāk  nekā 3%.  Ja raugāmies uz Eiropas un pasaules tendencēm, izskatās, ka mūsu valdība bijusi nepamatoti optimistiska. 

 

Kopš esmu polītikā, tik neapmierinātu sabiedrības reakciju pēc budžeta pieņemšanas vēl neesmu piedzīvojis. Ja dāsnums ir uz nodokļu paaugstināšanas rēķina, tad tauta neteiks paldies, bet atradīs veidu, kā parādīt pigu. Un tas var būt mums bīstami. Mēs neesam ļoti pārtikusi valsts, kas turklāt dzīvo tādā ģeografiskā vidē, kur ir turīgi kaimiņi, tāpēc mūsu ”likmes” ir pavisam citas. Mūsu vājums ir iekšējā nestabilitāte, no tā, lūk,  mums jābaidās. Bet, laimīgā kārtā, mēs to varam ietekmēt, jo viss ir mūsu pašu rokās. 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA