Prezidenta Andra Bērziņa lielā alošanās
   27.09.2012

Andris Bērziņš ir Latvijas latvietis. Un viņš domā, ka ir Latvijas latviešu prezidents.

Un atbilstoši tam rīkojas: meklē Latvijas latvieti Satversmes aizsardzības biroja vadībai (sk. Bērziņš: SAB vadītājam jābūt Latvijas latvietim, 19.09.2012.), aicina aizceļojušos Latvijas latviešus atgriezties mājās (sk. Valsts prezidenta Andŗa Bērziņa uzruna tautiešiem valsts svētkos, 18.11.2011.), bet attiecībā uz tiem Latvijas pilsoņiem un latviešiem, kuŗi dzīvo ārzemēs ilgstoši, Andris Bērziņš ir lakonisks – lai jau dzīvo, tur neko jaunu izdomāt nevajag (sk. Valsts prezidents atzinīgi novērtē latviešu diasporas līdzšinējo devumu un nākotnes lomu Latvijas izaugsmē, 18.07.2012.).

Problēma tik tā, ka šādas runas vairāk atbilst pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumam, kad Latvijas latvieši iemēģināja roku latviskas Latvijas veidošanā. Iedibināja politisku sistēmu, kas pēcāk kļuva pazīstama pēc augstākajiem korumpētības rādītājiem Eiropā, izveidoja latvisku armiju, kuŗā ārpusreglamenta attiecību jeb ģedovščinas ekscesi uzdzina drebuļus pat tiem, kuŗiem ir padomju armijas pieredze, un ķērās pie savu banku dibināšanas (Banka Baltija, Rīgas Pirmā komercbanka, Parex banka, Krājbanka).

Varam droši teikt, ka latviskas Latvijas pastāvēšana beidzās līdz ar krizi un latvisko banku krachu. To noteikti pasteidzināja Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā. Eiropas dotās iespējas Latvijas latviešiem šķita tik fantastiskas, ka aizmirsās elementāra piesardzība, un viss beidzās ar lielu blīkšķi – tādu blīkšķi, kādu jaunāko laiku vēsturē pieredzējusi reti kuŗa valsts. Šodien ļoti liela daļa vienkāršo Latvijas latviešu (lasi - 10% no visiem vai 30% no jauniešiem) jau ir prom no latviskās Latvijas. Apnicis, kā citi Latvijas latvieši shēmo (lasi - lieliski pārzina Latvijas situāciju), apvaino cits citu (lasi – ikvienam pa „skeletam” skapītī) un domā tālo deviņdesmito gadu kategorijās.

Aldis Austers