Par Rīgas pili un mums pašiem
Žurnālistes Sallijas Benfeldes saruna ar 11. Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu    21.01.2014

Kas notiek ar Rīgas pili? Var saprast, ka sabiedrībai nav ne­­kā­das informācijas, kamēr iz­­­mek­lēšana nav pabeigta, un atliek ce­­­rēt, ka uzzināsim, kas patiesībā noticis un kas vainojams uguns­grēkā. Tomēr nekādi nav sapro­tams, kāpēc nevar uzlikt kārtī­gu pagaidu jumtu, kāpēc viss notiek tik lēni.

 

Patiesībā Rīgas pils degšanu, kas notika īpašā datumā – latviešu īs­­­tajos vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, es drīzāk uzskatu par simbo­lisku zīmi, nevis par parastu ne­­gadījumu. Liktenīgā kārtā mēs abi ar vīru tovakar braucām mājās no Dzintaru koncertzāles un pēc vienpadsmitiem vakarā bijām uz Vanšu tilta. Es savām acīm redzē­ju šo apokaliptisko ainu – augstās lies­­­mu mēles uz naksnīgo debesu fona. Tajā brīdī, zinot, ka Latvijas Nacionālajā vēstures mūzejā ir izstāde „100 nacionālie dārgumi”, man tā likās baisa zīme – pils, kas ir nostāvējusi cauri visiem vācu, zviedru, poļu, krievu laikiem, deg sarkanās liesmās tagad, kad esam neatkarīga valsts. Cerīgi bija tas, ka viens no Militārās policijas ka­­reivjiem pēc savas iniciātīvas iz­­glā­ba karogu, pils tornis nesabruka un šis karogs tornī plīvo joprojām. Tā ir labā zīme. No otras puses, tas bija nopietns brīdinā­jums, un arī es gaidīju ātru un izlēmīgu rīcību. Sekoja Dziesmu svētki, kas, protams, bija skaists laiks un apliecināja īpašu solidāritāti un vienotību sabiedrībā. At­­­kal nebija atšķirības starp bagā­ta­­jiem un nabadzīgajiem, rīdzinie­kiem un lauku ļaudīm u.c. Dzies­mu svētki nāca ar īpašu gaišu­-   mu, tas nomierināja un vedināja pavisam uz citām domām.

 

Tomēr Rīgas pils joprojām bo­­jājas –notiekošo grūti nosaukt citādi.

 

Kad dienas desmit pēc Dziesmu svētkiem sākās lielās lietavas, mū­­­zeja darbinieki man atsūtīja ar telefonu nofilmētu video. Mūzejā, kas atrodas nevis bēniņos, bet stā­vu zemāk, cauri griestiem lija lie­­tus kā lauka vidū. Sapratu, ka ir jārīkojas un nav laika atvilkt elpu, kā biju nodomājusi. Sazinājos ar Saeimas Izglītības, kultūras un zi­­nātnes komisijas priekšsēdi, un mēs sasaucām Saeimā komisijas ār­­kārtas sanāksmi, kur visas puses tika aicinātas kopā. Kopš uguns­grēka bija pagājis vairāk nekā mē­­nesis, un visi domāja, ka norit operātīvi pils glābšanas darbi un ka Valsts Nekustamo īpašumu aģen­tūrai, kas atrodas Finanču mi­­nistrijas paspārnē, ir kaut kāda apjēga par tām vērtībām, kas atrodas viņu pārziņā. Rundāles pils direktors, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis pamatoti sacīja, ka Rīgas pils ir mūsu Baltais nams un Luvra vienlaikus, jo tur atrodas Rakstniecības un mūzi­kas, Ārzemju mākslas un Nacio­nālais vēstures mūzejs, kā arī Pre­zidenta kancelejas interjera un mākslas vērtības.

 

Izrādījās, ka darbi nav pat sā­­kuš­ies, – nebija pat izvesti samir­­kušie būvgruži. Izrādās, viss ticis pakļauts bažām par to, ka, kaut ko pakustinot, apdrošinātāji ne­­­segs zaudējumus vai arī Valsts policijas veiktā izmeklēšana tiks traucēta. Kad komisijas sanāksmē jau bija aizritējusi stunda un visi runāja kā no grāmatas, jau šķita, ka esam sanākuši kopā karstā va­­­saras dienā, lai paklausītos, cik brī­nišķīgi viss notiek, lai gan pa­­­tiesībā bijām sapulcējušies, lai uz­­­zinātu, kāpēc nekas nenotiek. Komisijas sēdei tomēr šajā ārkārtas situācijā bija būtiska loma, jo trīs dienu laikā pēc sanāksmes sākās vismaz kaut kāda kustība, tika iz­­vākti slapjie būvgruži, organizēti citi darbi..

 

Kas notiek tagad?

 

Pēc Jaunā gada atkal tikāmies komisijas sēdē ar Valsts Nekusta­mā īpašuma aģentūras, celtnieku, Kultūras ministrijas un citu insti­tūciju pārstāvjiem. Beidzot ir izcī­nīta cīņa par mūzejiem, tie saiņo savas mantas un lēnām dosies projām no pils. Protams, tas ir liels un apjomīgs darbs. Arī policijas izmeklēšana ir pavirzījusies uz priekšu. Dīvaini ir tas, kādu līgu­­mu ar apdrošinātājiem ir noslē­gusi Valsts Nekustamo īpašumu aģentūra, jo apdrošinātāji pagai­dām vēl nav samaksājuši neko. Celtnieku darbība arī ir apdro­­ši­nāta, un viņi no apdrošinātājiem jau kaut ko ir saņēmuši. Valdība arī ir piešķīrusi līdzekļus, un kaut kādi darbi pilī notiek. Minētā aģen­tūra mums apgalvo - lai ra­dītu projektu – nu jau vairs nevis restaurācijas, bet izdegušās pils at­­­jaunošanas projektu, – tas neesot ātri izdarāms. Ja cilvēki absolūti pret jebko izturas ar ierēdniecisku mieru, nespējot atšķirt ārkārtas situācijas un īpašus valsts nozīmes objektus no ikdienišķiem, tad tā notiek. Celtnieki varētu strādāt daudz ātrāk un jaudīgāk, bet ne­­var to darīt, jo nav projekta. Pro­­jekts tikšot izstrādāts tikai martā, tā mums solīja. Tāda šobrīd ir si­­tuācija.

 

Vai valsts institūcijas jūsuprāt no notikušā gūs kādu mācību?

 

Nezinu, vai atceraties, bet savulaik kultūras ministre Helēna De­­­makova visus ministrijas pārziņā esošos īpašumus – kultūras pie­mi­­nekļus, tostarp arī Rundāles  pili un Brīvdabas mūzeju, atdeva Valsts nekustamo īpašumu aģen­tūrai pārvaldījumā. Toreiz es biju viena no tiem, kas nostājās pret šādu rīcību. Nebiju ministre, un maniem vārdiem nebija īpaša svara. Savā ziņā šo loģiku var sa­­prast – ja visi valsts īpašumi pie­­der vienai institūcijai, tā var tos operātīvi apsaimniekot. Toreiz ti­­­ka solīts, ka naudu ņems no valsts īpašumiem, kas pelna, un ieguldīs tajos, kuŗiem vajag, un visvairāk vajag kultūras objektiem. Tagad visu laiku financējums tiek prasīts no valsts, nekas netiek pelnīts. Iespējams, ka ģimenē, kuŗā ir piecpadsmit bērnu, uzmanība un at­­­tieksme pret katru atsevišķi ir    krietni mazāka nekā ģimenē, pie­mēram, ar pieciem bērniem. Vei­cot kaut kādas reformas, vienmēr ir jārēķinās ar reālo izpildītāju kva­litātes un vērtību izpratnes lī­­meni.

 

Lai piedod man aģentūras darbinieki, kuŗus visus es, protams, ne­­zinu un nepazīstu, bet pēc šīs divreizējās tikšanās ar aģentūras vadību un pārstāvjiem, man ir radies priekšstats, ka šo cilvēku izpratne par to, kas ir Rīgas pils mums - valstij, neatšķiŗas no iz­­­­prat­­nes par vienu parastu ķieģeļu māju. Papīru birokratija jau ir sa­­sniegusi tādus augstumus, ka tai vairs nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Var jau uzrakstīt vēl kaudzi visādu noteikumu, bet diez vai tas mūsu dzīvi padarīs jēdzīgāku un sakarīgāku. Iespējams, ka tiem papīru kalniem ir pamatojums, jo visam pāri kā Damokla zobens stāv Valsts kontrole, kuŗa gan līdz šim neko reālu nav varējusi pa­­nākt, bet drīzāk ir bijusi kā tāds tvaika nolaidējs. Tiek sekots, lai jebkuŗa rīcība precīzi atbilstu vi­­siem papīriem, bet neviens nevar un nespēj kļūt par īstu vadītāju ārkārtas situācijās.

 

Toreiz vasarā Valsts Nekustamo īpašumu aģentūras vadītājai sa­­cīju, ka viņai jākļūst par tādu kā lāpu, kas aizdedzina pils glābša­nas un atjaunošanas procesu, bet nekas tāds nenotika. Jāpiebilst, ka diemžēl arī finanču ministrs ne­­­kādu attieksmi pret notikušo ne­­pauda. Var sacīt, ka valsts rīcība Rīgas pils gadījumā raksturo tās attieksmi pret visu mūsu kultūras mantojumu. Starp citu, atceros, kad 2002. gadā mani uzrunāja, lai kļūstu par kultūras ministri, aiz muguras bija Dvīņu torņu traģē­dija Amerikā, un toreiz sacīju, ka nekādas augstās technoloģijas un likumu grēdas neko nespēj glābt, jo glābiņš var nākt tikai no cilvēka paša, no viņa sirds. Bet sirdi uz­­runā kultūra, izglītība un ticība. Šī kopīgā vērtību izpratne sabied­rībā par to, kas ir ļauns un labs, joprojām nav aktuāla.

 

Jūs pieminējāt Dziesmu svēt­kus, – tas bija liels, skaists notikums, kas vienoja cilvēkus. To­­­mēr brīžiem šķita, ka cilvēki, kuŗi rada šos svētkus, un tie, kas grib tajos piedalīties par skatī­tāju, ir piemirsti.

 

Dziesmu svētku biļetes tika mirk­­lī izpirktas, un sabiedrībā veidojās ļoti liela neapmierinā­tība, ka nav iespējams tās iegā­­dā­ties. Tad Valsts aģentūras Tautas mākslas centrs šo jautājumu atri­si­nāja, pieņemot lēmumu, ka koncertu būs vairāk. Tie bija ļoti gaŗi, vienā dienā pat divi, bet neviens dalībnieks nesūdzējās. Visu cieņu, viņi to izturēja, izdzīvoja lielajā karstumā un slodzē. Cik tas bija fiziski grūti, to es zinu ne jau pēc baumām. Viena no manām jau­nākajām meitām, kuŗa dziedāja korī, divpadsmitos dienā kon­certa laikā atsūtīja īsziņu: „Ā-ā-ārprāts, bet es vēl esmu dzīva!” - ar septiņiem gaŗajiem „ā”. Viņai bija Vidzemes raibie brunči, ar kuŗiem pārtraukumā varēja apsēsties sū­­­nās un atsliet kājas augšup pret priedi, bet Latgales sievām, ku­­ŗām bija baltie tērpi, pat tas nebija iespējams.

 

Kad kļuva skaidrs, ka būs vairāk koncertu, Kultūras ministrijai un Tautas mākslas centram bija lūgums pasludināt nākamo dienu pēc Dziesmu svētkiem Latvijā par oficiālu brīvdienu, lai dalībnieki var aizbraukt mājās un attapties no milzīgās slodzes. Tas būtu bijis tikai pašsaprotami, jo tā ir mūsu tauta un tie ir mūsu svētki - mūsu identitātes mugurkauls. Jā, dziesma ir mūsu nacionālā identitāte, jo, svešu varu jūgā dzīvodami, no paaudzes paaudzē varējām nodot tikai to, kas bija nododams no mutes mutē. Reizi piecos gados taču varam nākamo dienu pēc Dziesmu svētkiem atļauties brī­­vu! Kāpēc gan cilvēki visā Latvijā, kuŗi netika uz Dziesmu svētkiem, lai mājās pie televīzoriem ne­­dzī­votu līdzi lielajam nobeiguma koncertam un sadziedāšanās no­­risei līdz rītam!? Bet mani kollē­gas Saeimā, arī no Vienotības, kār­tējo reizi nodemonstrēja nacio­­nā­­lās pašapziņas trūkumu, uz­trau­coties, vai tikai kāda investora bizness netiks traucēts. To bija grū­­ti saprast un pieņemt. Toreiz apskaitos un nolēmu savu nacio­­nālo pašapziņu demonstrēt, visu tveicīgo Dziesmu svētku laiku stai­­gājot smagajā 13. gadsimta lī­­­bietes tautastērpā. Sagšas un seģe­­ne vien sveŗ vairāk nekā desmit kilogramu.

 

Ikdienā, domājot par maizi un rēķinu maksāšanu, bieži pie­­mirstas tās vērtības un pašapziņa...

 

Manuprāt, tas, ko teicu vai­rāk ne­­­kā pirms desmit gadiem par glā­biņu, kas meklējams cilvēkos paš­­os, kļūst aizvien aktuālāks. Sa­­­ei­­mas Izglītības, kultūras un zi­­­­nāt­­nes komisijā skatījāmies, kā­­dus līdzekļus no Eiropas struktūr­fon­diem varētu piesaistīt kultūras jo­­mai. Diemžēl tikai fiziski taustā­mām un redzamām lietām - bū­­­vēm, ražojumiem, pieminekļiem, bet garīgajām, nemateriālajām vēr­­tībām, kas ir kultūras īstā jēga un virsvērtība, šo financējumu tē­­­rēt nedrīkst. Vēl bēdīgāk – nav pat sarunu, ka kaut kas tāds būtu nepieciešams.

 

Vai piekrītat, ka bieži meklē­jam vainīgos Austrumos vai  Rie­tumos, bet reti kad esam ar mie­­ru paskatīties spogulī? Ne­­var sa­­­maitāt to, kas skaidri at­­šķiŗ labo no ļaunā.

 

Notiekošais pierāda, ka šīs skaid­rības nav, ka šis kalpu gars gadsimtu gaitā, iespējams, iedzīts ļoti dziļi. Tāpat kā mūsos sēž vagara gars – vienam latvietim būt par kungu un izkalpināt otru. Ir taču skaidrs, ka stipra nacionāla Lat­­vija nav vajadzīga ne Austru- m­iem, ne Rietumiem. Jautājums ir - ko mēs paši darām, kā rīkoja­mies, kā veidojam savu valsti? Cik mums ir cieņas pašiem pret savu tautu, kas reizi piecos gados sa­­­brauc no visas Latvijas un no visas pasaules, lai būtu Dziesmu svēt­kos un kopā!? Atgriežoties pie sa­­­­cītā par brīvu dienu pēc Dziesmu svētkiem, gri­­bu pateikt, ka no Sa­­­eimas Kultū­ras, izglītības un zināt­­nes komi­sijas esam devuši rīko­ju­mu Kul­­tūras ministrijai Dziesmu svētku likumā iekļaut normu, kas nodro­­šinātu, ka turpmāk Dzies­mu svēt­ku pēdējā diena ir oficiāla valsts svētku diena. Tā parasti ir svēt­diena, tātad jākompensē ar brīv­dienu pirmdienā.

 

Šogad ir Saeimas vēlēšanas – vai paliksit polītikā un kandidē­sit uz nākamo Saeimu?

 

Nekad apzināti karjēru neesmu veidojusi. Žurnālisti man bieži par to jautā, pieminot gan „Rīga – 800” ģenerāldirektores, gan kultūras mi­­­nistres amatu, gan to, ka esmu bijusi deputāte četros Saeimas sasaukumos. Es dzīvoju pēc principa: dari, kas jādara, un notiks, kam jānotiek. Daudzus notikumus manā dzīvē – kaut vai to, ka liktenis mani divas reizes apbalvoja ar dvīņiem, – nav bijis manos spēkos ietekmēt. Domāju, noti­­-ku­­mi sakārtosies tā, ka parādīs ma­nu īsto ceļu tālāk. Architektū­ras un interjera pasaulei salīdzi­­nāju­mā ar darbu, ko esmu darījusi pē­­­dējos gadus, ir cits mērogs. Tas, ko man visvairāk gribētos un ko es Visaugstākajam lūdzu Ziem­­svētkos, - lai man tiek dota iespēja vēl atlikušo mūža daļu nodzīvot  ar jēgu, augt un attīstīties, iet savu cilvēka ceļu šajā pasaulē.