EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Mans ceļš pie latviešu valodas
27157

   12.10.2012

Marta Eva Bětáková, letoniste no Čechijas, tulkotāja no angļu, lietuviešu un latviešu valodas.

Kā tu nokļuvi pie latviešu valodas? Kad šo jautājumu intervijā uzdeva Prāgas letonistam Pavelam Štollam, viņš pateica vienu teikumu par sevi un pēc tam ierunājās par latviešu mīlestību pret puķēm, tautasdziesmām... Man gan gribētos te ierunāties par latviešu valodas skaistumu. Jo ir tāda sajūta, ka nevis es nokļuvu pie latviešu valodas, bet tā nokļuva pie manis un palika – kā kaķene: nāk it kā tāpat vien, tikai reizi pabaksta ar galviņu tavu kāju, un nākamajā brīdī jau sēž tavā klēpī, tu to glāsti un saki: „Nu, nu, cik tu piemīlīga, cik skaista!“ Bet, tā kā Pavela Štolla intervija bija čechu žurnālam, turklāt šis raksts ir domāts latviešiem, kuŗi zina, cik skaista ir latviešu valoda, neko jaunu pateikt nevaru un ir jārunā par sevi. Vienmēr, kad jāstāsta par sevi un Baltijas valstīm, man uzreiz nāk prātā mana brāļa draudzīgi ironiskā balss: „Izstāsti viņiem par to ksilofonu!“

Par ksilofonu... Kad es biju maza, astoņdesmito gadu beigās mani vecāki nopirka bērnu ksilofoniņu, ražotu Padomju Savienībā, kuŗam bija klāt arī notis dažām dziesmiņām, kas rakstītām mums pavisam nesaprotamā valodā. Mēs visi lauzījām galvu par to, kas tā varētu būt par valodu, un nenonācām ne pie kāda slēdziena. Vēlāk ksilofoniņu atdevām savām mazajām māsīcām un to aizmirsām. Atceros, ka tajos laikos mums mājās bija arī saspraužu kastīte, uz kuŗas bija latviski rakstīts SASPRAUDES, un man šis vārds ļoti patika. Tas man likās tik klasiski skaists – it kā būtu latīņu valodā, bet tāds cilvēciskāks, personiskāks un tajā pašā laikā arī eksotisks un noslēpumains. Ar to beidzas manas bērnības atmiņas par latviešu valodu, nezinot, ka tā ir latviešu valoda. Bet tādu pašu sajūtu, kādu manī tolaik radīja uzraksts SASPRAUDES, manī vēl šodien rada visa latviešu valoda.

Nākamo soli pie latviešu valodas spēru apmēram 16 gadu vecumā, ģimnazijā. Mums bija jāizvēlas viena no Eiropas valstīm un jānolasa par to referāts. Izvēle bija brīva, un es baidījos, ka izvēlēšos kādu valsti, uzrakstīšu par to referātu un, pirms pienāks mana kārta to nolasīt, to jau būs izdarījis kāds cits. Tāpēc, kad es vietējā bibliotēkā (dzīvojām mazā pilsētiņā netālu no Prāgas) kādā enciklopēdijā atradu rakstu par Igauniju, kuŗai tolaik bija kādi pieci gadi, es biju sajūsmā. Lūk, kur valsts, kuŗai karogs man iemīļotās krāsās – baltā un zilā, kur ir daudz ezeru, mežu un koŗu (es dziedāju bērnu korī) un kuŗa ir tik jauna, ka maniem klasesbiedriem noteikti nenāks prātā izvēlēties to referātam! Un tik tiešām, nevienam tas neienāca prātā, un mans priekšlasījums viņiem likās ļoti interesants, jo par Igauniju viņi nezināja itin neko.

Kopš tā laika Baltijas valstis kļuva it kā „mans lauciņš“. Bet savu dzīvi ar šīm valstīm negribēju saistīt – plānoju studēt protestantu teoloģiju. Daudzi mani radi ir Čechijas brāļu evaņģeliskās Baznīcas mācītāji, un arī mani pašu interesēja teoloģija. Vienīgā problēma – nevarēju sevi iedomāties mācītājas lomā. Vēl divas nedēļas pirms iesnieguma nodošanas termiņa, es tā arī īsti nezināju, ko gribētu studēt. Mani izglāba labākā draudzene, it kā starp citu sakot: „Bet tev taču labi padodas valodas, vai ne?“ Es uzreiz nodomāju, ka pieteikšos uz igauņu valodas studijām, tikai drīz atskārtu – igauņu valodu kā studiju programmu Čechijā studēt nevar. Tāpēc sāku studēt Brno, Masarika universitātē, angļu valodu un vispārējo lingvistiku, – ja nevaru studēt savu sapņu valodu, tad studēšu visas!

Šis, kā izrādījās, bija labs lēmums, jo, pirmkārt, iemācījos lasīt, runāt, rakstīt un loģiski domāt un, otrkārt, lingvistikā mums bieži deva piemērus no baltu valodām. Mani ieintriģēja tādi vārdi kā „vilkas“ vai „tirgus“ – tie čechu valodā skan „vlk“ un „trh“, tāpēc varat iedomāties, ka man lietuviešu un latviešu ekvivalenti šķita daudz skaistāki un skanīgāki.

Laikam tāpēc uzreiz piekritu, kad mana draudzene pēc pirmā studiju gada man piedāvāja aizbraukt vasaras atvaļinājumā ar vilcienu uz Baltijas valstīm. Un tā bija mīlestība pēc pirmā acu skatiena. Priedes, jūra, gaiss, gaisma, smiltis, vecpilsētas – gandrīz viss man tur patika! Tikai - kā mēs, čechi, sakām - „pasaule, brīnies”: Lietuvā un Latvijā man patika labāk nekā manā sapņu valstī Igaunijā! Un atkal uzraksti. VILNIAUS GATVĖ, AMATNIEKU IELA, VIESNĪCA, TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI (toreiz gan domāju, ka tur rakstīts TEVZEMEI UN BRIVIBAI, jo gaŗumzīmes nevarēja labi saredzēt). Tie man runāja „Saproti mūs!“. Tādu ziņkārību manī nav radījuši nedz pirms, nedz pēc tam redzētie uzraksti Nīderlandē, Rumānijā, Somijā. Vislielāko ziņkārību manī radīja Latvija, jo no tās redzējām vismazāk - tikai Rīgu - un man bija sajūta, ka nevaru godīgi teikt: „Es zinu, kā izskatās Latvija.“ Tāpēc es nolēmu, ka reiz atgriezīšos un Latviju apskatīšu vairāk.

Atgriezusies no atvaļinājuma, uzzināju, ka manā fakultātē atver, jaunu baltistikas studiju gadu ar lietuviešu valodas kursiem. Nopriecājos. Bet negribēju tik vienkārši aiziet no savām studijām, tāpēc paliku anglistikā un lingvistikā, bet baltistikā paņēmu gandrīz visus priekšmetus... Ar baltistiem kļuvām par labiem draugiem, regulāri tiekamies līdz šai dienai. Nu un „gandrīz visa baltistika“ man padevās tik viegli un labi, ka pēc diviem gadiem nomainīju to pret lingvistiku. Studēju to ar lietuviešu valodas specializāciju, kuŗa man ļoti patika, bet gribējās orientēties uz latviešu valodu. Tam pamatā bija daudzi iemesli: tas, ka Brno latviešu valodas kursa nebija, un tas Latvijai piešķīra tādu piedzīvojuma garu „Hic sunt leones“, un es arī gribēju aizpildīt tukšo lauciņu; tas, ka man latviešu valoda šķita bezgala skaista un arī jocīga (čechu ausīm vairāki vārdi tā izklausās), un tā man bija vispievilcīgākā kombinācija; tas, kā jau stāstīju, ka gribēju par Latviju uzzināt ko vairāk; un tas, ka esmu protestante, tāpēc domāju, ka Latvijā laikam man būtu tuvāka vide nekā Lietuvā; un tas, ka baltistikas vadītājs mums reiz teica: „Tur, kur lietuviešu valoda jums taisīs jokus un niķosies, tur latviešu valoda būs pavisam viegla!“ Baltistikā semestri viesojās arī viens francūzis, kas man aizdeva dažus grupas Jauns Mēness dziesmu albumus. Šī ir grupa, kuŗa man līdz šai dienai no latviešu mūzikas patīk vislabāk. Atceros, ka toreiz bieži klausījos dziesmu „Es esmu vēl dzīvs“.

Tāpēc, kad 2004. gadā pirmo reizi atvēra latviešu valodas kursu, uzreiz pieteicos. Taču izrādījās, ka to māca vācietis, kuŗš Latvijā ir dzīvojis tikai vienu gadu. Viņš mums mācīja galvenokārt gramatiku, un atkal man bija sajūta, ka neuzzinu pietiekami daudz, lai varētu godīgi teikt: „Es zinu, kāda ir latviešu valoda,“ tāpēc pieteicos uz divu mēnešu studijām Latvijā. Kad atgriezos no studijām 2006. gada martā, sāku mācīt to pašu latviešu gramatikas kursu, kuŗu apmeklējusi pirms aizbraukšanas, jo vācietis teica, ka viņš vairs nezinot, ko mācīt...

Baltistikas maģistrantūrā viens lingvistikas profesors man piedāvāja kopā izveidot projektu „Baltu mitoloģijas enciklopēdija čechu valodā“. Projekts uzvarēja Čechijas Zinātņu akadēmijas konkursā, un tā notika, ka es pārtraucu studijas un uz trim gadiem aizbraucu uz Latviju rakstīt Baltu mitoloģijas enciklopēdiju. Dzīvoju skaistā vietiņā – Saulkrastu ev. lut. mācītājmuižā, pie jūras un starp priedēm. Braukāju uz Rīgu un reizēm uz Viļņu lasīt un kopēt grāmatas bibliotēkās. Tā iemācījos lasīt zinātniskos tekstus latviešu un lietuviešu valodā. Dievs pret mani bija dāsns arī citā ziņā – atradu lielisku latviešu valodas privātskolotāju. Tam visam varu pateikt, ka man 2011. gada jūnijā nolikt Valsts valodas prasmes pārbaudi Ventspilī augstākajā līmenī bija tīrais nieks. Tas bija mans pēdējais solis pie latviešu valodas, bet ceru, ka tikai pagaidām. Jo vienmēr ir ko mācīties.

 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA