EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Latvieši godina Igaunijas leģionāru piemiņu
25442

   03.08.2012

Sestdien, 28. jūlijā, jau 20. reizi Sillamē notika Igaunijas leģiona veterānu salidojums, kuŗā piedalījās arī Latvijas leģionārus vienotājas organizācijas Daugavas Vanagi Latvijā, partiju Visu Latvijai!, Tēvzemes nacionālo spēku savienības un citu patriotisko organizāciju pārstāvji.

Sillamē Igaunijā ir sauszemes strēle starp Baltijas jūru un Peipusa ezeru, kur 1944. gada vasarā un rudenī notika sīvākās kaujas Otrā pasaules kaŗa laikā. Kur katra zemes pēda slacīta 20. igauņu grenadieŗu divīzijas kaŗavīru asinīm. Tā bija izmisīga cīņa „uz dzīvību un nāvi” pret lielo krievu armijas pārspēku, par brīvu Igauniju. Igauņu kaŗavīru varonība nodrošināja iespēju tūkstošiem igauņu paglābties no „sarkanā mēŗa” pāri Baltijas jūrai. Līdzīgi kā Latvijā daudziem latviešiem brīvības ceļu nodrošināja latviešu leģionāru varonība Kurzemes cietoksnī.

Tieši tāpēc Sillamē katru gadu jūlijā, šoreiz 28. datumā, Igaunijas leģiona veterāni pulcējas salidojumā, ko rīko Igauņu leģiona draugu klubs. Godināt kaimiņu valsts leģionāru piemiņu pēdējos gados dodas arvien vairāk patriotisko organizāciju pārstāvji no Latvijas. Jūlijs izvēlēts tāpēc, ka 1944. gada 26. jūlijā Vācijas armijas daļas atstāja Narvu un atkāpās uz Sillamē (Zilajiem kalniem), kur 1944. gada beigās notika asiņainākās Otrā pasaules kaŗa kaujas Igaunijas teritorijā. Līdz šim nav zināms konkrēts kritušo un kaujās ievainoto kaŗavīru skaits. Neoficiālos avotos minēts, ka kaujās pie Narvas 1944.gadā abās frontes pusēs cietuši 180 000 kaŗavīri, tostarp bijis 37 000 kritušo.

Veterānu salidojumā atmiņu stāstos bija saklausāms - kaŗa brūces sadziedētas, bet dziļi dvēselē saglabājusies skaudra sāpe, ka Otrā pasaules kaŗa beigas 1945. gada 8. maijā, kad tūkstošiem igauņu jau bija atdevuši dzīvību, Igaunijai brīvību neatnesa. Tieši pretēji, valsts okupācija notika pēc vecā scēnārija – ar krievu armijas klātieni un represijām. Tāpat kā Latvijā. Leģionārus izsūtīja uz Sibiriju. Kuŗi spēja tur smagā darbā un pusbadā izdzīvot, tos 1946. gadā atsūtīja – kāda ironija! – atpakaļ uz Sillemē, kur viņi kopā ar latviešu leģionāriem piedalījās kaŗa seku likvidēšanā un urāna pārstrādes rūpnīcas celtniecībā. Tāpēc padomju gados Sillamē bija slēgta pilsēta. Kā plecu pie pleca ir strādājuši kopā ar igauņu leģionāriem, to labi atceras bijušais latviešu leģionārs Rūdolfs Smagars. Tas aprakstīts 2001. gadā izdevniecībā „Elpa” izdotajā atmiņu krājumā „No kariņa pārnākdams...” Vēl lielāka likteņa ironija -  leģionārus demobilizēja... kā padomju armijas kaŗavīrus.

Igauņu leģiona veterāni un Igauņu leģiona draugu kluba pārstāvji ir bijuši Latvijā rīkotajos leģionāru salidojumos 16.martā. Dziļas cieņas apliecinājumus Igaunijas leģionāriem Sillamē izteica pārstāvji no Latvijas – partijas Visu Latvijai! nodaļas vadītājs Gundars Kalve un pārstāvis no Tēvzemes nacionālo spēku savienības Oskars Krīgers. Abas patriotiskās organizācijas ir Latviešu leģionāru salidojumu sarīkotājas Rīgā un citviet Latvijā. Viņu teikto igauņu valodā tulkoja Pasaules Igauņu kaŗavīru un Brīvības cīnītāju laikraksta Vōitleja (Cīnītājs) redaktore Jānika Kressa, kas arī 16.martā ir bijusi Rīgā.

Par asiņainajām kaujām Otrā pasaules kaŗa laikā Igaunijā un daudzu tūkstošu igauņu atdotām dzīvībām mēms liecinieks ir lielais metalla krusts, kas kausēts no Sillamē kaujas laukā atrastajām kaŗa trofejām, kā arī pieminekļi, kur salidojuma laikā sagūla ziedi.

Igauņu leģiona veterānu salidojums ir vieta, kur reizi gadā satiekas leģionāri, viņu atbalstītāji un draugi no daudzām pasaules valstīm. Priecīga bija tikšanās arī latviešu sabiedrībā labi pazīstamajai Austrālijas sabiedriskai darbiniecei Ilgai Nirādijai ar Igaunijas kaŗa veterānu asociācijas Austrālijā prezidentu Raivo Kalamē. Daugavas Vanagu Latvijā valdes pārstāve Edīte Ortveina jau vairākus gadus dodas uz leģionāru salidojumu Igaunijā, ņemot līdzi organizācijas dalībniekus. Tā esot arī pieredzes pārņemšana patriotisku sarīkojumu izkārtošana. Jo gan Igaunijā, gan Latvijā ir pretinieki jebkādiem leģionāru sarīkojumiem. Igaunijas premjērministrs Andrus Ansips pērn Vašingtonā un Ārlietu ministrija šogad savā vēstījumā raksta: „Centieni šo sarīkojumu kritušo piemiņai skaidrot kā neonacizma izpausmi dziļi pazemo igauņus. Igaunija ir nopietni cietusi kā no komūnisma, tā arī no nacisma.”

Valija Berkina


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA