Kas notiek ar Brāļu kapiem un Ulmaņa pieminekli?
   20.06.2012

Raksti par Rīgas Brāļu kapiem un Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fondu un Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fondu ir izraisījuši jautājumus un protestus, Laika un Brīvās Latvijas redakcija saņēmusi vairākas vēstules ar pārmetumiem un apsūdzībām par rakstīto. Acīmredzot ir jāpastāsta, kādus pārmetumus esam saņēmuši, un jāatgādina, kas rakstīts publicētajos rakstos.

Pārmetumi. Vienā vēstulē teikts, ka manā rakstā melots par to, ka Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fondam nav sabiedriskā labuma organizācijas statusa. Vēstulē arī uzsvērts, ka fonda biedri no šī statusa negūst nekādu personisku labumu.

Atbilde.Pirmkārt, nevienā no abām līdzšinējām publikācijām nav apgalvots, ka fonda dibinātāji un biedri gūst personisku labumu no sabiedriskā labuma organizācijas statusa. Rakstā bija atstāstīts un arī citēts Biedrību un nodibinājumu (fondu) likums: „ (..) nodibinājumam jeb fondam nav peļņas gūšanas rakstura. Vēl likums nosaka, ka mērķziedojumi – tātad ziedojumi, kas paredzēti konkrētam mērķim, ir izmantojami tikai šim mērķim, bet ziedojumi, kam nav konkrētas mērķa norādes, var tikt izmantoti jebkuŗam biedrības vai fonda dibināšanas dokumentos norādītajam mērķim. Latvijā biedrības un nodibinājumi var saņemt sabiedriskā labuma organizācijas statusu, un likumā par sabiedriskā labuma organizācijām sacīts, ka „sabiedriskā labuma darbība ir tāda darbība, kas sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai vai kādai tās daļai, it sevišķi ja tā vērsta uz labdarību, cilvēktiesību un indivīda tiesību aizsardzību, pilsoniskas sabiedrības attīstību, izglītības, zinātnes, kultūras un veselības veicināšanu un slimību profilaksi, sporta atbalstīšanu, vides aizsardzību, palīdzības sniegšanu katastrofu gadījumos un ārkārtas situācijās, sabiedrības, it īpaši trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu, sociālās labklājības celšanu.” Likums arī nosaka, ka tiem uzņēmējiem, kas ziedo sabiedriskā labuma organizācijām, gada beigās ir tiesības uz nodokļu atlaidi 85 procentu apmērā no ziedotās summas. Uz zināmām atlaidēm var pretendēt arī pašas sabiedriskā labuma organizācijas.”

Tātad likums nosaka, ka 85 procentu nodokļu atlaidi saņem uzņēmēji, kas ziedo sabiedriskā labuma organizācijām, un ka arī biedrības jeb fondi var saņemt zināmas atlaides. Par to, vai minētie fondi ir vai nav saņēmuši kādas atlaides, ko paredz likums, rakstā nebija minēts ne vārda. Vēl vairāk – rakstā pat nebija mājiena par fiziskām personām, fonda biedriem, kas ir guvuši kaut kādu labumu, tāpēc nevaru atbildēt par tekstu, kuŗa nekad nav bijis.

Otrkārt, par to, vai abi fondi ir vai nav sabiedriskā labuma organizācijas, minētajā rakstā bija teikts: „Uzreiz jāteic, ka mūsu sarunā, kuŗa ir ierakstīta diktofonā, Stirnas kundze apgalvoja, ka abi fondi ir sabiedriskā labuma organizācijas, bet VID mājaslapā sabiedriskā labuma organizāciju reģistrā bija iekļauts tikai Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds, – tātad Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fondam šāda statusa nav.”

Par to, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) mājaslapā raksta tapšanas laikā Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonds nebija ierakstīts sabiedriskā labuma organizāciju reģistrā, gan atbild VID un jautājums par neprecizitāti jāuzdod šai organizācijai. Žurnālistes darbā esmu pieradusi jebkuŗas personas sacīto pārbaudīt visās iespējamās valsts datu bazēs. Diemžēl VID datu baze bija nepilnīga, un patiesībā ir prieks, ka tagad pēc minētajām publikācijām VID beidzot savu datu bazi ir sakārtojis.

Ja ir šaubas par to, vai Biedrību un nodibinājumu (fondu) likums ir pareizi citēts un atstāstīts, katrs interesents var tīmekļa vietnē www.likumi.lv pēc nosaukuma sameklēt minēto likumu un izlasīt.

Pārmetums.Vairākās vēstulēs ir rakstīts, ka Stirnas kundze man atsūtījusi Ulmaņa krūšutēla („Pikšās”) architektu plānu, lai parādītu, ka plāns nav īstenots tā, kā paredzēts, bet es rakstā apgalvojot, ka viss ir kārtībā. Rakstam pievienotajā fotografijā varot taču redzēt, ka nav tā, kā iecerēts, bet es rakstot, ka tieši tā arī vajadzējis.

Atbilde. No Stirnas kundzes tiešām saņēmu Ulmaņa pieminekļa vietas plānu ar atzīmēm, kuŗā vietā jāatrodas zālājam, grants celiņiem utt. Savukārt no architekta Laimoņa Šmita saņēmu kopiju līgumam ar Stirnas kundzes fondu par „Pikšās” veicamajiem darbiem. Publicētajā rakstā bija teikts: „Tomēr mūsu pirmajā sarunā, uzzinot, ka redakciju interesē Brāļu kapu atjaunošana un Ulmaņa piemineklis Turkmenbašī, Stirnas kundze sāka izvirzīt dažādas pretenzijas architektam Laimonim Šmitam un akmeņkalim Ivaram Feldbergam saistībā ar K. Ulmaņa piemiņas mūzeju „Pikšas”. Pēc viņas sacītā, fonds ir samaksājis naudu par vēl nepadarītu darbu, apkārt aplim, kuŗa vidū ir Ulmaņa krūšutēls, esot bijis jābūt akmeņiem, un vispār daudzas lietas architekts tā arī neesot izdarījis. Pēc sarunas Stirnas kundze atsūtīja plānu laukumam, kuŗā „Pikšās” uzstādīts Ulmaņa krūšutēls, ar piezīmi, ka tā, lūk, visam patiesībā jāizskatās. Atsūtītajā plānā nekādu akmeņu, par kuŗiem runāja Stirnas kundze, nebija. Vēl vairāk – redakcijas rīcībā ir fotografija, kuŗā akmeņkalis Ivars Feldbergs, tēlniece Arta Dumpe un architekts Laimonis Šmits ir nofotografējušies pie Ulmaņa krūšutēla, un fotografijā viss ir tieši tā, kā plānā paredzēts. Architekts Laimonis Šmits, kuŗam jautājām par „Pikšām”, sacīja, ka, pirmkārt, tā sauktos labiekārtošanas darbus veikusi Valsts aģentūra „K. Ulmaņa piemiņas mūzejs „Pikšas””, – zālāji, celiņi, apstādījumi bija aģentūras ziņā. Kopējā architektoniskajā plānojumā darbu gaitā „notikušas dažas izmaiņas, kuŗas vēlējies mūzeja direktors Gunārs Ulmanis, un tās, protams, tikušas saskaņotas”.

Acīmredzot rakstā neesmu izteikusies pietiekami skaidri, tā radot jautājumus, tāpēc atvainojos un paskaidroju situāciju vēlreiz precīzāk. Naudu Ulmaņa krūšutēlam – 10 000 latu saziedoja Latvijas Zemnieku savienības biedri, un nauda tika pārskaitīta Stirnas kundzes vadītajam fondam. Savukārt fonds bija pasūtinātājs darbiem saistībā ar Ulmaņa krūšutēlu akmeņkalim Feldbergam, tēlniecei Dumpei un architektam Šmitam. Savu darbu Feldbergs, Dumpe un Šmits paveica atbilstīgi līgumam un plānam. To, ka architektoniskais risinājums ir īstenots atbilstīgi atsūtītajam plānam, ļoti labi var redzēt minētajā fotografijā. Par zālājiem, celiņiem, grants apli un citiem labiekārtošanas darbiem, kā jau rakstīju, atbildīgā bija Valsts aģentūra „K. Ulmaņa piemiņas mūzejs „Pikšas””. Tātad pasūtinātājam, Stirnas kundzes vadītajam fondam, vajadzēja slēgt līgumu ar aģentūru par šo labiekārtošanas darbu veikšanu vai arī meklēt citu risinājumu. Jebkuŗā gadījumā ne akmeņkalis, ne tēlniece, ne architekts nav atbildīgi ne par grants apli, ne par zālāju, tāpēc nav nekāda pamata viņiem pārmest neizdarītu darbu un sacīt, ka viņi saņēmuši naudu, bet darbu nav padarījuši. Tāpēc rakstīju un joprojām rakstu, ka minēto cilvēku darbs ir izdarīts atbilstīgi līgumam un architektoniskajam plānam. Atbildība par labiekārtošanas darbiem jāuzņemas vai nu pasūtinātājam – Stirnas kundzes vadītajam fondam, vai aģentūrai.

Vēl jāpiebilst, ka aprīļa saruna ar Stirnas kundzi ir ieskaņota digitālajā diktofonā un joprojām nav izdzēsta. Ceru, ka neskaidrības ir tapušas skaidras un jautājumu par nekad neuzrakstītu tekstu nebūs.

Sallija Benfelde