EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Kas īsti notiek ar Nākotnes nama projektu?
63516

Ligita Kovtuna    26.01.2016

 

Mūsu laikraksta iepriekšējā numurā publicējām skumju un satraucošu ziņu – „Rīgas pilsētas būvvalde nevar izsniegt atļauju Okupācijas mūzeja piebūves celtniecībai, jo nav saņēmusi  ne koriģētu būvprojektu, ne pozitīvu Rīgas pilsētas architekta biroja atzinumu.” Okupācijas mūzejs ir trimdas tautiešu lolojums un tas nav emocionāli pārspīlēti teikts. Okupācijas mūzeja piebūves celtniecībai ir saņemts gan nepieciešamais financējums, gan Latvijas Valsts prezidenta,  Saeimas priekšsēdes, gan valdības pārstāvju akcepts, gan arī lēmējinstitūciju – Valsts pieminekļu aizsardzības aģentūras, Rīgas Vēsturiskā centra padomes pozitīvs atbalsts, galu galā – Rīgas domes priekšsēža Nila Ušakova atbalsts. Arī plašas sabiedrības atbalsts. Saņemts tikai Rīgas galvenā architekta Gvido Prinča un 20 Latvijas architektu noraidījums. Ja saliekam svaru kausos, pozitīvā pārsvars pret noliedzošo taču neapšaubāms. Bet – Nākotnes nama celtniecība ir apturēta. Kas īsti notiek? Uz šo jautājumu nespēja atbildēt arī Okupācijas mūzeja direktors Gunārs Nāgels. Projekta „vilcējspēks” Valters Nollendorfs šais dienās bija nokļuvis slimnīcā. (Kad mūsu laikraksts sasniegs lasītājus, Valters jau būs Amerikā, kur turpinās savu darbu, un par slimībām nevēlas sīkāk runāt. Tikai piebilst, ka saasinājusies chroniska kaite, ko gan pats nesaista ar paaugstinātu stresu. Vēlēsim Valteram labu veselību! Un sīkstumu!) 

 

Tātad – kas notiek? Pēc atbildes devos uz Saeimu pie Ritvara Jansona,  tagad Saeimas deputāta (NA), bet savulaik Okupācijas muzeja direktora vietnieka, kompetenta vēsturnieka un Nākotnes nama sāgas tieša liecinieka. Nepacietīgiem lasītājiem par prieku sākšu ar labo ziņu. Pacietīgiem un ieinteresētiem lasītājiem piedāvāju sīkāku sarunu izklāstu gan ar R. Jansonu, gan ar Okupācijas mūzeja direktoru Gunāru Nāgelu.  Intervijas nobeigums ar viņu pārsteigs pat rūdītus ciniķus, un tas tiešām ir kā skumjš joks. 

 

Tātad – solītā optimistiskā ziņa. 

 

Ritvars Jansons. Kā polītiķis redzu vienu vienīgu risinājumu – Okupācijas mūzeja Nākotnes nama piebūves un tam piederīgā memoriāla celtniecībai jāpiešķir nacionālo interešu objekta statuss. Tas nozīmē, ka minētie objekti jāizņem no pašvaldības rokām, un būvatļaujas, kā arī būvuzraudzības pilnvaras jānodod valstij. Tā ir arī iepriekš noticis ar stratēģiskas nozīmes objektiem, piemēram, Liepājas Karostu, Rīgas lidostas daļu, elektrotīklu savienojumu ar Zviedriju u. c. Šādi objekti tiek būvēti, neraugoties uz pašvaldības interesēm. Tas nozīmē, ka Saeimā tiek virzīti Grozījumi likumā par Okupācijas mūzeju – vispirms par tiem balso Izglītības un zinātnes komisijā, lai pēc tam nonāktu balsošanā Saeimas plenārsēdē pirmajā lasījumā. Likumā ne tikai jānosaka nacionālo interešu objekta statuss, bet arī jānorāda, kuŗa valsts institūcija noteiks būvatļaujas izsniegšanu un uzraudzību, kā arī pieņems ēku lietošanā. Zinot likumdošanas tempu, grozījumi iegūs likuma spēku ne ātrāk, kā š. g. vasaras sākumā. Izņemot, ja tie tiks virzīti steidzamības kārtā.

 

Šādi precedenti ir bijuši. Ja tā notiks, teorētiski būvniecību ir iespējams pabeigt līdz Latvijas simtgadei, bet ir jautājums – vai mūzejs uz šo laiku paspēs iekārtot ekspozīciju un sākt darbu. Atjaunotā mūzeja atvēršanai uz valsts 100 gadu jubileju nav tikai vēsturiska nozīme, bet arī polītiska – Okupācijas mūzejs ir vēsturi skaidrojoša institūcija kā iekšzemē, tā ārpus Latvijas. Ātrākai projekta īstenošanai ir arī ekonomiskais aspekts, proti, no vienas puses, katra diena, ko Valsts nekustamo īpašumu aģentūra (VNĪ) kavē sakarā ar projekta izstrādi, resp., pārstrādi, nes šai valsts institūcijai tiešus zaudējumus. No otras puses, šai ieilgušajā procesā samazinās ziedojumu jeb mūzeja ieņēmumu apjoms, līdz ar ko samazinās tas nodokļu apjoms, ko Okupācijas mūzejs ienes Latvijas valsts budžetā. Starp citu, mūzejs jau šobrīd valstij ir atmaksājis vairāk par to naudas  summu, ko valsts ir mūzejam dotējusi.  Un vēl – ēku Raiņa bulvārī, kur tagad ir izvietots Okupācijas mūzejs, paredzēts rekonstruēt un nodot Ārlietu ministrijas rīcībā. Tātad mūzeja pārcelšana uz savām mājvietām Strēlnieku laukumā ātrāk atrisinās arī šo jautājumu. 

 

Un vēl – visu Latvijas mūzeju krājumi ir tik lieli, ka arī ar jaunbūvējamās krātuves Pulka ielā telpām būs par maz. Okupācijas mūzeja krājumus, kas ir ļoti  lieli un specifiski, te nemaz nav plānots novietot, paredzot tiem vietu piebūves apjomā – tas ir noteikts likumā par Okupācijas mūzeju. Vēl vairāk – sadarbojoties ar citiem mūzejiem, piemēram – ar ieceres stadijā šobrīd esošo Laikmetīgās mākslas mūzeju tai pašā Strēlnieku laukumā, var tikt atrisināta izstāžu izvietošanas problēma. Kālab gan lai Nākotnes nama izstāžu zālē nebūtu vieta izstādēm par okupācijas laika mākslu?! Nav tā, ka Okupācijas mūzejs būtu monopolists uz Nākotnes nama telpām – tās savām vajadzībām varētu izmantot arī citi mūzeji. Telpas būs publiski pieejamas, te darbosies arī skolēnu izglītības auditorijas. 

 

Vai ir aprēķini, kā Okupācijas mūzejs sevi uzturēs, atrodoties uz šīs dārgākās zemes Rīgā? Ņemot vērā, ka galveno financētāju – trimdas latviešu maciņš kļūst arvien plānāks?

 

Pirmām kārtām – nav bažu par celtniecības izmaksām, jo Nākotnes nams tiks celts, izmantojot VNĪ peļņu. Dārga zeme? Tieši šī „dārgā zeme” jau arī izraisa palielinātu ekonomisko un līdz ar to polītisko uzmanību. Tā notiks ar ikvienu objektu, kas Latviešu strēlnieku laukumā tiks celts.

 

Tātad esam noskaidrojuši, ka financiāli un ekonomiski Okupācijas mūzejs problēmas valstij neradīs. Atliek vien polītiskie motīvi...

 

Par tiem ir grūti runāt, ja nav juridisku pierādījumu, nevaru neko teikt par konkrētu personu ieinteresētību. Un būtu aplam visu reducēt uz architektu, piemēram, Zaigas Gailes patiku vai nepatiku. Ir kāds dziļāks pamats, ko diemžēl nevaru pierādīt. Taču ceru, ka Saeimai pietiks polītiskās ieinteresētības, lai sakārtotu likumdošanu attiecībā uz Okupācijas mūzeju.

 

Un izdosies panākt šā jautājuma izskatīšanu Saeimā steidzamības kārtā, kā tas, piemēram, savulaik bez problēmām notika ar likumu par lopu „košer” kaušanu...

 

Ne tikai. Arī ar kompensācijām tirgotājiem sakarā ar Krievijas tirgus slēgšanu. Ekonomiskos jautājumus parasti izlemj ļoti ātri.

 

Vai šis balsojums būs atklāts un mēs lasītājiem varēsim stāstīt par konkrētiem deputātu balsojumiem?

 

Jā, protams. Un esmu gandrīz pārliecināts par pozitīvu balsojumu, ja likums nonāks līdz Saeimas plenārsēdei. Tas būtu arī savā ziņā „loģiskais kompromiss” – ja pašvaldības, t.i. Rīgas būvvalde nevar pieņemt pamatotu un adekvātu lēmumu, valstij jārīkojas pašai, neiesaistoties architektu savstarpējās nesaskaņās.

 

***

 

Šai pirmdienas dienasvidū, pēc sarunas ar Ritvaru Jansonu Saeimas telpās, dodos uz Okupācijas mūzeju. Kopā ar mani mūzejā ienāk pieci jauni cilvēki, četri puiši un jauna sieviete, nepārprotami svešzemju tūristi, un pievienojas tobrīd nedaudzajiem mūzeja apmeklētājiem. Atminējos faktu, ka miljonais Okupācijas mūzeja apmeklētājs savulaik bija krievu jauneklis no Pēterburgas... Okupācijas mūzejs Raiņa bulvārī turpina dzīvot savā ierastajā ritmā. Jautāju direktoram Gunāram Nāgelam, kāda ir valdošā noskaņa laikā pēc negatīvajām ziņām. „Mūsu noskaņojumu varu raksturot kā kareivīgu,” saka Gunārs. „Jo ir skaidrs, kas aiz visa tā stāv, ka ir spēki, kam nav izdevīgi tas, ko mūzejs stāsta par okupācijas periodu Latvijā. Nav pat runas par padošanos – mūzejs turpina strādāt. Vienīgi, ja esam nepiemērotās telpās, mūzejs nevar pilnvērtīgi strādāt. Ir ekspozicijas zāles, taču mūsu vērtīgie un bagātīgie krājumi iekonservēti glabājas ne jau tādos apstākļos, kādos tiem jāglabājas. Mūzeju likums paredz, piemēram, klimatiskā režīma ievērošanu, kas dokumentiem un dažādu materiālu priekšmetiem ir atšķirīgs. Šobrīd to nevaram ievērot. Un tā nav tikai Okupācijas mūzeja problēma – krājumu glabāšana ir problēma visiem Latvijas mūzejiem.”

 

Vai būvatļaujas neizsniegšana jums bija pārsteigums?

 

Nebija, jo notikumu gaita mūs tam bija sagatavojusi. Turklāt – Okupācijas mūzejs jau nav ne projekta autors, ne pasūtītājs. Nedz arī izpildītājs – tas ir architektu birojs 5. iela. Mūzejs ir ķīlnieks! Ķīlnieks, kam it kā vienīgajam šis Nākotnes nama projekts ir vajadzīgs. Bet tas taču īstenībā ir vajadzīgs Latvijas valstij! Ko arī Valsts prezidents un valdība, kā arī valsts otrā persona – Saeimas priekšsēde, ir apliecinājuši. Viņi ir sabiedrības ievēlēti pārstāvji. Savukārt valsts Būvniecības likuma 4. pants paredz, ka 1) architektūrā jāievēro estētiskās, sociālās u.c. vajadzības; 2) pasūtītāja un sabiedrības vajadzības. Lūk, tieši sabiedrības vajadzības šobrīd tiek ignorētas.

 

Vēl vairāk – Nākotnes nama projekts „pēkšņi” kļuvis tik neiederīgs Vecrīgas ainavā, ka pārtrumpojis visas sabiedrības intereses. Pat Rīgas galva Nils Ušakovs, kas taču pauž sabiedrības intereses un ir izteicis savu atbalstu projektam, izrādās, ir bezspēcīgs, jo nevar iejaukties birokratiskajā procesā attiecībā uz būvvaldi. Viena cilvēka – pilsētas galvenā architekta Gvido Prinča attieksme tiek stādīta pāri ne tikai sabiedrības interesēm, bet pat valsts likumdošanai.

 

Vai ar visā šai sāgā iesaistītajiem cilvēkiem esat ticies aci pret aci un runājies?

 

Jā, tostarp arī ar architekti Zaigu Gaili. Un man ir radies iespaids, ka viņi, kas nostājušies pret Nākotnes nama projektu, nesaprot mūzeja būtību. Galu galā ir noticis tā, ka pat otra lielākā Strēlnieku laukuma objekta – Laikmetīgās mākslas mūzeja sponsori šīs jezgas dēļ ir pieņēmuši lēmumu atteikties no Latvijas architektu pakalpojumiem. Tātad ir izdarīts „lāča pakalpojums” pašmāju architektiem.

 

Skaidrs, ka tiek likti mākslīgi birokratiski šķēršļi, par ko savās slejās jau esam skaidrojuši. Piemēram, komentējot Būvvaldes vadītāja I. Vircava „satamborēto” atbildi redakcijai uz sešarpus lapām. Vai mēģināts panākt kādus kompromisus?

 

Mūzejs ir gatavs uz daudziem kompromisiem, protams, ne visiem, bet tikai uz tādiem, kas nekompromitē mūzeja darbību nākotnē. Šie kompromisi ir nodoti publiskām apspriedēm, kādas arī ir notikušas, ieskaitot informatīvo diskusiju š.g. 6. janvārī pie Rīgas galvenā architekta. Par to līdz pat šai dienai nav saņemts neviens atzinums. Bet, ja Būvvaldē tiktu iesniegts projekts ar pavisam jauniem techiskiem risinājumiem, tad tas arī tiktu uzņemts kā jauns projekts, kuŗa izskatīšana jāsāk no sākuma. Bet laiks rit...

 

Kā zināms, Nākotnes nama projekta autors Gunārs Birkerts piekrīt līdz zināmai robežai.

 

Galu galā Gunārs Birkerts ir pasaulslavens architekts, slavenākais no latviešiem savā profesijā, 2015. gadā saņēmis augstāko profesionālo atzinību par Gaismas pili. Un viņš nav ar mieru likt savu vārdu zem projekta, kas ir tālu no viņa elegantā Nākotnes nama risinājuma. Birkerts ir ar mieru palikt vien kā ieceres autors.

 

Jūsu kā Okupācijas mūzeja direktora redzējums attiecībā uz tā uzturēšanu nākotnē?

 

Pirmkārt, Okupācijas mūzeja atrašanās šai „dārgajā vietā”, Strēlnieku laukumā, ir nostiprināta Zemesgrāmatā. Zeme, uz kuŗas tas atrodas, pieder valstij. Otrkārt, pieredze rāda, ka, mūzejam atrodoties Strēlnieku laukumā, apmeklētāju plūsma ir ievērojami lielāka, līdz ar ko arī ieņēmumi ir ievērojamāki lielāki. Lēšam, ka pēc atjaunošanas apmeklētāju skaits varētu sasniegt 200 tūkstošus. Pēdējā darbības gadā Strēlnieku laukumā tas bija 160 tūkstoši.

 

Vēlos uzsvērt, ka stāsts, ko vēsta Okupācijas mūzejs, nav kāds raudu vai ciešanu stāsts – tas ir stāsts arī par pretošanos, gan ar ieročiem, gan nevardarbīgu, līdz esam svinējuši uzvaru – atguvuši neatkarīgu Latvijas valsti.

 

Un visbeidzot – stāsts, kā mēdz teikt,  „ārpus laba un ļauna” – jūs tikāt liecinieka statusā uzaicināts uz Kriminālpoliciju sniegt liecību par kādiem draudiem...

 

Jā, saņēmu pavēsti sakarā ar krimināllietu, kuŗai dots pat savs numurs. Saskaņā ar attiecīga likuma 110. pantu, tiku brīdināts par lietas satura neizpaušanu, par ko nākas parakstīties. Bet tā kā neparakstījos, varu pastāstīt – kriminālpolicija saņēmusi kādu vēstuli ar neatšifrējamu parakstu ar draudiem, kas izteikti Zaigai Gailei. Šai sakarā izmeklētāja man uzdeva jautājumus: vai pazīstu pilsoni Zaigu Gaili? – Jā gan, Zaigu un Māri Gaiļus pazīstu jau apmēram 30 gadu. Vai mums esot konflikts? – Nu, varbūt profesionālā ziņā ir, bet personiski – nē, nekādā ziņā! – Kad pēdējo reizi esam tikušies un vai es esot bijis Jelgavā aizvadītā gada novembrī – decembrī? – Nu, neesmu gan! – Tirdīšana ilga apmēram vienu stundu, vēl apmēram tikpat ceļā turp un atpakaļ, tādas divas stundas no mana darba laika. Tātad – ne tikai mūzeja, arī policijas dārgais laiks tērēts... kam? Mans jautājums ir – kam tas ir izdevīgi? Arī Vaira Vīķe-Freiberga intervijā Latvijas televīzijai runāja par polītiskiem motīviem Okupācijas mūzeja lietā.

 

Bet – pavisam novārtā ir atstāts jautājums par pieminekli represētajiem, kuŗa autors ir Kristaps Ģelzis. To paredzēts novietot 90 gradu leņķī pret Gunāra Birkerta iecerēto Nākotnes nama balto sienu...

 

Ir brīži, kad kaut kas tevi uzrunā gluži personiski. Aizvadītā gada nogalē mani uzrunāja kollēga mākslinieks Kristaps Ģelzis, sakot – ir aizritējis laiks, un es skaidri redzu – tur neko nevajag darīt! Redziet, kopš Gunārs Birkerts uzzīmēja Nākotnes nama projekta skices, ir pagājis vairāk nekā 10 gadu. Pēc desmit gadiem mēs visi domājam citādi.” (Citāts no intervijas ar Z. Gaili BL nr.19, 2015, 7. lpp.)

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA