„Kamoliņš” ceļo
   14.06.2012

Maijs deju kopai „Kamoliņš” ir bijis bagāts ar jaukiem, patīkamiem ceļojumiem un koncertiem, viesojoties Īrijā un Francijā.

Bijām uzaicināti 6. maijā ciemos pie mūsu draugiem – Latviešu biedrības Īrijā jauktā koŗa „eLVē” (diriģente Inguna Grietiņa), viņi svinēja savu piecu gadu jubileju. Koncerts izvērtās par īstiem latviešu dziedāšanas svētkiem piecu stundu gaŗumā. Skaisti rotātajā kultūras centra zālē Dublinā pulcējās koŗa atbalstītāji, draugi, viesi un arī oficiālas personas. Sarīkojumu atklāja Latvijas vēstnieks Īrijā Pētēris Kārlis Elferts, tika dziedātas Latvijas un Īrijas himnas. Koncerta pirmajā daļā uzstājās paši jubilāri – koris „eLVē”, kas dziedāja dziesmas no visu piecu gadu pastāvēšanas repertuāra. Viņiem pievienojās arī bērnu vokālā grupa „Mazais letiņš” un ģitaristu studijas dalībnieki. Katra koŗa dziedātā dziesma bija kā vesels priekšnesums.

Koŗa priekšnesumiem sekoja apsveikumu daļa – tika nesti sveicieni no dažādām organizācijām un draugiem. Visvairāk palicis atmiņā organizācijas New Communities Partnership pārstāvja Reginald Okoflex Inya apsveikuma runā teiktais: „Tas aizrauj, esmu bijis daudzos mazākumtautību sarīkojumos, bet neko tādu nekad nebiju redzējis.” Viņš apbrīnoja pašdarbības koŗa augsto māksliniecisko līmeni un pateicās par tā ieguldījumu vietējā Īrijas sabiedrībā.

Otrā koncerta daļā ar apsveikumiem nāca vieskopas – Londonas latviešu koris, Briseles latviešu koris, Zvanu koris no Latvijas un mēs – deju kopa „Kamoliņš” un folkloras kopa „Dūdalnieki”.

Koncerta nobeigumā uz skatuves bijām visi dalībnieki un tika dziedātas visiem mīļas un svētas dziesmas – M. Brauna „Saule. Pērkons. Daugava”, R. Paula „Manai Dzimtenei”, A. Kiviča „Latvijai”, latv. t. dz. „Pūt, vējiņi”, kas skanēja, publikai stāvot kājās. Kad sākās oficiālā fotografēšanās, vīri skatuves aizmugurē uzsāka „Gaismas pili”, un tad jau dziesma skanēja ne tikai uz skatuves, bet arī zālē, – sajūta tieši kā Lielajos Dziesmu svētkos.

Beigās visi baudījām bagātīgu svētku galdu un, protams, atkal bija dziesmas un danči līdz vēlai naktij.

Otrs „Kamoliņa” ceļa mērķis veda uz Franciju, uz saulaino Normandiju, Mensil Aubert ciematu, kur kopā ar deju grupu no Francijas uzstājāmies vietējos svētkos. Ceļojums izvērtās  jaukā, piedzīvojumiem bagātā ekskursijā mums visiem. Braucām ar autobusu līdz Portsmutas ostai, tālāk ar katamarānu pāri Lamanša šaurumam uz Šerburgu un tā līdz mūsu ceļamērķim netālu no Coutances  pilsētiņas, kur vietējā mērija mums bija noīrējusi lauku viesnīcu ar visām ērtībām - netrūka pat peldbaseina, bija golfa laukums, galda tenisa galdi. Vispirms viesojāmies mūsu drauga Naidžela mājās, kur pēc tālā ceļa un pirms vakara atpūtas tikām „atspirdzināti” un iepazīstināti ar uzstāšanās vietu.

Svētdienu izmantojām, lai baudītu izsmalcināto franču virtuvi ar austerēm, gliemežiem, krevetēm, Normandijas sidru un kalvadosu, vēlāk  devāmies ekskursijā uz Normandijas lepnumu – slaveno Sanmišelu. Šis architektūras piemineklis tiešām ir iespaidīgs – to var redzēt jau  vairāk nekā no 10 km attāluma, un atliek vienīgi brīnīties, kā pirms simtiem gadu to varēja uzbūvēt uz klints tālu no jūras krasta. Iespaidīgas bija arī katedrāles mazajā Coutances pilsētiņā, kuŗas varējām apbrīnot tikai no ārpuses, jo tur ieradāmies vēlu svētdienas vakarā.

Pirmdiena – kultūras diena. Ciematiņā plīvoja Latvijas un Francijas karogi. Mūs uzņēma kā augstus, gaidītus viesus. Bija uzaicināts ierasties arī Latvijas vēstniecības Francijā pārstāvis. Ciematā ir apmēram 140 iedzīvotāju, bet uz mūsu koncertu bija ieradušies pāri par 600. Šajā sarīkojumā tika vākti līdzekļi veco ļaužu ekskursijai un bērnu un vecāku sporta svētkiem. Sarīkojuma  organizātori bija ļoti gandarīti, jo tika savākta pietiekami liela naudas summa. Vietējiem ļoti patika mūsu uzstāšanās, daudzi brīnījās, kā tik ātri  vispār var padejot, apbrīnoja mūsu tautastērpus. Ciemata mērs bija tik ļoti sajūsmināts, ka visu pēcpudienu nenovilka viņam dāvāto T-kreklu ar „Kamoliņa” emblēmu. Pēc oficiālās daļas turpinājās  franču-latviešu sadziedāšanās un sadejošanās. Mūsu akordeoniste Džūlija un franču Pjērs vienojās kopīgu dziesmu pavadījuma spēlēšanā, kam pievienojās „Kamoliņš”, aicinot vietējos dejot kopīgi  ar mums latviešu dejas. Vietējie par to izrādīja lielu sajūsmu un atzinās, ka nekad neesot redzējuši tādu tautu, kas dejo, dzied, dzeŗ, dejo, dzied, dzeŗ un atkal dejo un dzied, un vēl nevar beigt. Stāstījām par mūsu Dziesmu un Deju svētkiem, un atkal –  apbrīna un cieņas izpausmes. Varam priecāties un lepoties par mūsu mazās tautiņas kultūru, ko apbrīno tādas lielas, kultūras un vēstures tradīcijām bagātas tautas pārstāvji kā franči.
Vakarā, kad jau otru reizi tikām garšīgi paēdināti un cienāti ar slaveno Normandijas sidru, ciemata mērs mums veltīja paša dziedātu dziesmu un tikām aicināti atgriezties nākamajā gadā, un ciematnieki solīja sagādāt mums uzstāšanos vairākos svētkos. Ceram, ka šī draudzība turpināsies un kļūs  vēl ciešāka.

Anda Krolle no „Kamoliņa”