EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Jo labāk mums visiem!
24263

   07.06.2012

Pagājušajā nedēļā Latvijas Saeimā notika balsojums par diviem jautājumiem, kas saistāmi ar valsts financēm - viens starptautiskā, otrs iekšzemes nozīmē.
 
Starptautiskais jautājums bija Eiropas Savienības tā dēvētais fiskālās disciplīnas līgums. Lasītāji zinās, ka ES patlaban viegli neklājas. Globālā ekonomiskā krīze ir padarījusi savu, un it īpaši Eiropas dienvidos valstīm ar financēm klājies visai plāni. Grieķija gadiem ilgi meloja par savām financēm, līdz tā neko vairs nevarēja izdarīt. Spānijā ar katru dienu padziļinās smaga banku krīze, kas draud visu valsti ieraut ekonomikas bezdibenī. Savas problēmas ir arī Itālijai. Fiskālās disciplīnas līgums paredz, ka ES iestādes varēs daudz aktīvāk pārbaudīt eirozonas dalībvalstu budžetus, lai pārliecinātos, ka viss notiek atbilstīgi prasībām. Te būtiski ir tā dēvētie Māstrichtas kritēriji, kuŗos paredzēti ierobežojumi inflācijas, valsts parāda un budžeta deficīta jomā. Šo kritēriju apmierināšana ir obligāta prasība visām valstīm, kuŗas vēl tikai cer ieviest Eiropas kopējo valūtu, tostarp, protams, arī Latvijai.

Līgumā arī paredzēts, ka viena dalībvalsts varēs vērsties pret citu, ja tai šķitīs, ka otrā valstī kaut kas nav kārtībā fiskālos jautājumos. Turpinās diskusijas par to, kā risināt eirozonas stabilitātes problēmas, un ir atskanējušas balsis, kas aicina izdot Eiropas obligācijas. Šai domai pretojas Vācija - patlaban atkal  Eiropas vadošā valsts - un apgalvo, ka pareizais risinājums visām valstīm pirmām kārtām ir taupība.

Šāda risinājuma iespēja daudzās vietās Eiropā rada sabiedrības neapmierinātību. Cik var taupīt, ja bezdarbs sit augstu vilni, nabadzība plešas plašumā, labi nav?! Vairākās valstīs tāpēc ir notikušas pārbīdes politiskajā vidē. Piemēram, Vācijā, Ziemeļreinas Vestfāles reģionā, valsts kancleres Angelas Merkeles pārstāvētā Konservatīvā partija cieta smagu sakāvi. Lielbritānijā (kuŗa nav eirozonas valsts) tas pats notika ar premjērministra Deivida Kamerona pārstāvēto Konservatīvo partiju. Francijā valsts prezidenta amatu ieguva Sociālistu partijas pārstāvis Fransuā Olands, kas priekšvēlēšanu kampaņā stingri nostājās pret turpmāku taupību un aicināja tās vietā izstrādāt ekonomikas izaugsmes plānus. Tiesa, kopš ievēlēšanas viņš runā mērenākā toņkārtā, bet sabiedrības neapmierinātība tomēr ir acīm redzama. Nemaz nerunāsim par  Grieķiju, kur tās partijas, kuŗas bija atbildīgas par ievērojamiem taupības pasākumiem, cieta smagu sakāvi, bet pārējās partijas bija tik dažādas, ka valdību izveidot tām neizdevās, un grieķiem drīz jau atkal būs jādodas uz vēlēšanu iecirkņiem.

Latvijas gadījumā, protams, var jautāt, kāpēc apstiprināt eirozonai paredzētu līgumu, ja Latvija pati nav eirozonā. Tas bija jautājums, kuŗu visaktīvāk bīdīja Latvijas Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), apgalvojot, ka nekādas steigas neesot. Beigās zaļie zemnieki tomēr balsoja par līguma ratifikāciju, gan tikai pēc tam, kad valdība bija piekritusi dažām viņu prasībām, tostarp izveidot fondu, kas palīdzētu financēt zemes pirkšanu Latvijas lauku rajonos. Šāda veida politiska tirgošanās nav īpaši piedienīga, bet starptautisku līgumu ratificēšanai Saeimā ir vajadzīgs divu trešdaļu balsu vairākums, un tāpēc šoreiz bez opozīcijas partijas atbalsta valdībai nebija kur likties. Vajadzīgo balsu vairākumu līgums saņēma tāpēc, ka valdība tādējādi cer būt priekšzīmīga dalībvalsts.

Īstenībā eiro nākotne šķiet visnotaļ miglā tīta. Pasaulē ir tautsaimniecības speciālisti, kuŗi apgalvo, ka Grieķijas iziešana no eirozonas ir tikai laika jautājums, un nevienam nav skaidrs, ko tas īsti nozīmētu kopējai valūtai. Un tad nu, protams, rodas jautājums, kāpēc Latvijas valdība joprojām tik uzstājīgi paredz eiro mūsu valstī ieviest 2014. gada 1. janvārī. Pēdējā sabiedriskajā aptaujā tikai 15 procenti mūsu valsts iedzīvotāju pauda atbalstu eiro ieviešanai, bet zaļie zemnieki jau ir iebubinājušies, ka šis nu ir jautājums, par kuŗu būtu jārīko tautas nobalsošana.

Argumenti par labu eiro ieviešanai vienmēr bijuši vieni un tie paši. Pirmkārt, ir speciālisti, kuŗu ieskatā, referendumā balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, ļaudis arī balsojuši par ES kopējās valūtas ieviešanu. Otrkārt, ievērojot to, ka ES ir Latvijas galvenā tirdzniecības partnere, uzņēmēji nebūt nebūs nelaimīgi, ja varēs tirgoties tās pašas valūtas ietvaros un neraizēties par valūtas maiņas jautājumiem (lai gan Latvijas lats patlaban ir tik cieši piesaistīts eiro, ka lielas rokādes šādā ziņā nav īpaši iespējamas). Un, treškārt, dalība eirozonā nozīmē arī dalību Eiropas Savienības finanču stabilitātes mechanismā, un, ja, nedod Dievs, gadīsies atkal kāda liela ekonomikas krize, tad no šī mechanisma būs saņemama palīdzība.

Man šajā aptaujā neviens neko nejautāja, bet minēto iemeslu pēc es būtu tajos 15 procentos, kas ir „par”. Ja jau Eiropas Savienībā, tad Eiropas Savienībā. Vai vajadzīgs referendums? Diez vai. Satversmē ir noteikts, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas pārmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā. Kā lasītāji zina, valdošajai koalicijai parlamentā ir 50 vietas plus to atbalsta tā dēvētais Olšteina sešnieks. Tur nu 50+1 balss par referendumu diez vai sanāks. Piedevām es eiro ieviešanā saskatu krietni vairāk plusu nekā mīnusu, vēl jo vairāk tad, ja nākamā gada laikā ES izdosies savas finances nostabilizēt krietni dūšīgāk, nekā tas ir patlaban.

Savukārt iekšzemes jautājums ir par pensijām mūsu valstī vai, konkrētāk, par vecumu, kādā valsts iedzīvotāji var doties pensijā. Pagājušajā nedēļā deputāti otrajā lasījumā atbalstīja likumprojektu, kuŗā paredzēts, ka pensionēšanās vecumu valsts, sākot ar 2014. gadu, katru gadu paaugstinās par trim mēnešiem, līdz 2025. gadā tas būs 65 gadi. Sākotnēji doma bija, ka pensionēšanās vecums tiks paaugstināts līdz 65 gadiem jau 2020. gadā, bet šo domu deputāti noraidīja un izvēlējās lēzenāku variantu. Tā kā šis bija tikai otrs no trim lasījumiem, deputāti vēl var paredzēto vecuma paaugstinājumu grozīt.

Šī situācija ir pagalam nepielūdzama. Dzimstība Latvijā (un, protams, ne tikai) ir tālu zem tautas atražošanas līmeņa, un tas savukārt nozīmē, ka ar katru gadu ir mazāk strādājošo, kas veic sociālā budžeta iemaksas un līdz ar to palīdz financēt valsts pensiju sistēmu. Jau tagad sociālajā budžetā ir krietns deficits. Valdošās koalīcijas pārstāvis Arvils Ašerādens norādījis, ka tad, ja pensionēšanās vecums netiks paaugstināts, 2030. gadā deficits sasniegs 1,4 miljardus latu.

Argumenti pret pensionēšanās vecuma paaugstināšanu ir lielākoties populistiski. Protams, opozīcijai ir viegli plātīties, jo kuŗš gan negrib atpūtā doties agrāk, nevis vēlāk? Izskanējusi arī doma, ka it īpaši Latvijas vīrieši caurmērā nemēdz dzīvot daudz ilgāk par 65 gadiem, tāpēc nebūtu smuki viņiem likt visu mūžu strādāt bez iespējas baudīt pensijas sniegto pelnīto atpūtu.

Manuprāt, tas nav arguments. Iemesls, kāpēc Latvijas vīrieši mēdz mirt jauni, nav ar uguni meklējams. Viņi smēķē, viņi lieto alkoholu, viņi ir pārgalvīgi dažādās atpūtas aktivitātēs un arī pie stūres. Gribi veselīgu dzīvi, nedari tā! Tas nav sarežģīts reizrēķins. To saku kā cilvēks, kuŗam garšo vīns un kuŗš, šo komentāru rakstot, pīpē cigāru, taču es labi zinu - ja man neizdosies dzīvi izvilkt līdz 65 gadiem (un, starp citu, man 65. dzimšanas diena būs tieši 2025. gadā, kad jaunā likuma varianta ietvaros es būšu sasniedzis pensionēšanās vecumu), pats vien būšu vainīgs.

Piedevām man nav žēl, ka pensionēšanās vecums tiek paaugstināts. Nevaru sevi iedomāties nedarām neko, pensionēties nealkstu nemaz. Taču galvenais tomēr ir minētā demografiskā situācija. Katru gadu Latvijā nomirst vairāk cilvēku nekā piedzimst, turklāt joprojām ļoti daudz Latvijas pilsoņu dzīvo citur, nevis Latvijā, un nekas īpaši neliecina, ka viņi plānotu masveidā atgriezties Latvijā. Turklāt ar katru gadu paaugstinās vidējais vecums, kuŗā cilvēki iestūrē laulības ostā. Gan vīriešiem, gan sievietēm tas tagad ir virs 30 gadiem, un šāds paradums, protams, ierobežo laiku bērnu radīšanai.

Demografiskajai situācijai vieglu risinājumu nav. Turklāt bērns ir gana dārgs prieks, - laikā, kad Latvijai līdz Eiropas vidējam labklājības līmenim vēl ir tāls ceļš ejams, netrūkst mūsu valstī cilvēku, kuŗu ieskatā izaudzināt un izskolot lielāku bērnu pulciņu vispār nav iespējams.

Tāpēc lai tik paaugstina pensionēšanās vecumu! Latvijas pensiju sistēma ir solidāra, mēs, strādājošie, visi maksājam, lai pensiju varētu saņemt pašreizējā pensionāru paaudze, un mēs visi ceram, ka sistēma joprojām būs spēkā un vesela, kad pensionēšanās laiks pienāks mums. Ja strādāsim un sociālā budžeta iemaksas veiksim ilgāk, tad vēl jo labāk būs gan pašreizējiem pensionāriem, gan arī mums.

Kārlis Streips


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA