Himna dāsnumam un mīlestībai
   20.06.2012

Ir maijs - zied maijpuķītes, zied ceriņi, zied cilvēki. Īpaši mūsējie - Vītolu fonda ļaudis, jo kopā ar ziediem atkal uzplaucis došanas un dāvāšanas prieks.

Pašā mēneša sākumā par devējiem tika ļauts kļūt SIA ‘‘Kureks” un SIA ‘‘Apsīte” stipendiātiem, kuŗi piedalījās ziedotāja Arņa Apsīša organizētajā mežu stādīšanas talkā. Bija 4. maijs, mūsu valsts svētki, saulaina, ražīga darba diena, kad jaunieši guva prieku ne tikai par padarīto, bet arī par iespēju labāk iepazīt cilvēku, kas viņiem palīdz piepildīt sapņus. Notiekošais sagādāja abpusēju gandarījumu, un ir iespējams, ka arī nākamajā pavasarī stipendiātu ceļš vedīs uz Talsu pusi.

Priekam mēdz būt dažādi cēloņi, taču viens no skaistākiem, paliekamākiem prieka avotiem ir prieks par iespēju dot citiem. Šo prieku visu mūžu sev dāvā DV Bedfordas fonda bijušais priekšsēdis Jānis Tauriņš. Kad tika izlemts slēgt DV Bedfordas fondu, tā dalībnieki vienbalsīgi piekrita visu atlikušo naudu ziedot stipendijām, un, izmantojot šo atbalstu,+ piecos gados ar DV Bedfordas fonda stipendijām izskoloti jau seši studenti. Jānis Tauriņš ik gadus brauc uz Latviju, tiekas ar stipendiātiem, piedalās VF organizētajos sarīkojumos, bet šogad viņš ir izlēmis dibināt arī savu stipendiju. Jānim Tauriņam ir 94 gadi, vairāk nekā trīsdesmit no tiem pavadīti ‘‘Straumēnos”. Visu mūžu viņš ir smagi strādājis un allaž dāvājis sev došanas prieku - jau no pirmās Anglijā saņemtās darba algas Jānis Tauriņš daļu atdevis citiem. Viņš ziedojis gan saviem kaŗa biedriem invalidiem, kuŗi tolaik palika Vācijā, gan ikkatram, kam, viņaprāt, palīdzība bija nepieciešama. Kaut arī tagad Jānis Tauriņš saņem tikai pensiju, viņš joprojām dalās ar tiem, kam klājas grūtāk, un ar tiem, kuŗu dēļ viņš un viņa biedri savulaik cīnījās par Tēvzemi un kuŗiem iegūtās zināšanas nākotnē palīdzēs Latviju darīt stipru un laimīgu. Jānis Tauriņš ir pārliecināts, ka viņa un DV Bedfordas fonda izskolotie jaunieši arī būs tie, kam došana allaž sagādās pašu lielāko prieku.

Okupācijas mūzejā 18. maijā svinēja svētkus mīlestībai un cilvēka diženumam, jo tika laista klajā Ritas Petričekas grāmata par viņas tēvu Bertramu Rozenbergu. Par grāmatas izdošanu bija parūpējies Ritas dzīvesbiedrs Juris Petričeks. Šai dienā nodibināja Bertrama un Lidijas Rozenbergu piemiņas stipendiju, ko uzticēts administrēt Vītolu fondam. Stipendija piešķirta topošam ārstam Edgaram Poikānam no Rēzeknes, kur savas darba gaitas sācis arī Bertrams Rozenbergs.

Pašās maija beigās Vītolu fonds saņēma vairākas priecīgas ziņas. Fondā viesojās SIA Euroskor valdes priekšsēdis Aldis Lūsis un ziedotājs Jānis Andersons un tika parakstīts sadarbības līgums par jaunas stipendijas dibināšanu. Arī Sarmītes Andersones Šveics lēmums papildus jau desmit Aivara Andersona ģimenes stipendijām dibināt vēl vienu apliecināja, ka došanas prieks cilvēkiem ar labu sirdi ir nebeidzams. Sadarbība ar šo ziedotāju aizsākās jau 2005. gadā, kad tika dibinātas pirmās četras stipendijas, divas no tām Viļņa Šveics piemiņai. Aivara Andersona ģimenes stipendiju fondā aktīvu darbību ir uzsācis arī dēls Jānis Andersons. Abi ziedotāji kopā ar saviem stipendiātiem ir apmeklējuši teātŗa izrādes un 4. aprīlī kopā ar jauniešiem devās pie Brīvības pieminekļa, bet pēc tam svētku vakaru kopā pavadīja greznā restorānā.

Jūnijs aizsākās ne tikai ar ceriņu neprātīgo ziedēšanu visā Latvijā un jo īpaši Pēteŗa Upīša Ceriņu dārzā Dobelē, bet arī ar bezgala skaistu un pacilājošu notikumu - dimanta kāzas svinēja Vītolu fonda ziedotāji Visvaldis un Sigrīda Dzeņi. Šai dienā ziedošais Ceriņu dārzs atkal pulcēja skaistuma un smaržu baudītājus. Bet lielie ziedētāji nezināja, ka todien viņi kādu brīdi nepieder paši sev - ik ziedu, ik smaržu, ikkatru ķekarā paslēpušos „laimīti” Visvaldis dāvināja savam vistuvākajam un mīļākajam cilvēkam - dzīvesbiedrei Sigrīdai.

Smaržai un skaistumam pārvērsties skaņās ļāva Dobeles Valsts ģimnazijas koŗa dziedātāju balsis. Visvalža Dzeņa dāsnums savulaik sniedza iespēju šiem jauniešiem viesoties un latviešu dziesmām izskanēt ASV, Ņujorkā, nu skanēja himna dāsnumam un mīlestībai. Bet vislielākais pārsteigums bija brīdī, kad Visvaldis klātesošajiem veltīja solo dziesmu par Baltijas jūru. Un viņam līdzās kā allaž, kā visu mūžu gan priekos, gan ne tik vieglos brīžos, bija Sigrīda. Šai svētku reizē Latvijā tika dibināts Visvalža un Sigrīdas Dzeņu stipendiju fonds, un turpmāk maznodrošināti, centīgi jaunieši varēs studēt, bet paraugs viņiem allaž paliks Visvaldis Dzenis - cilvēks, kuŗam nekad nav trūcis vērtīgu ideju, entuziasma un izdomas. Viņa uzskats: ,,Nevairīšanās no darba, laime, ticība labākai nākotnei, kaut atrautam no dzimtenes un ģimenes, palīdzēja man pārvarēt dzīves šķēršļus.”Ne tikai šī svētku reize, katra diena Dzeņu ģimenes dzīvē ir paraugstunda ik jaunietim, kā nodzīvot mūžu ar mīlestību.

Vita Diķe

Foto: Visvaldis un Sigrīda Dzeņi