EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Cilvēktiesību vārdā pret Latvijas valsti
20588

   17.01.2012

Uzreiz jāteic, ka cilvēktiesības nav pie vainas, – to vārds tiek izmantots, lai vērstos pret Latvijas valsti un lai tie, kuŗi to dara, kļūtu par likumam neaizskaŗamiem.

Kā zināms, katrs Saeimas deputāts, stājoties amatā, dod zvērestu jeb svinīgo solījumu, kuŗā apņemas „būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverēnitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokratisku valsti.” Tātad Saeimas deputāts nedrīkst parakstīties par otru valsts valodu, nedrīkst piedalīties referendumā, lai balsotu pret latviešu valodu, jo tas ir pretrunā ar viņa paša publiski nolasīto un parakstīto zvērestu. Daļa lasītāju, kas mēdz tīmeklī pārskatīt ziņas no Latvijas, droši vien ir pamanījuši, – Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs no Saskaņas centra (SC) neslēpa, ka ir piedalījies parakstu vākšanā par otru valsts valodu, un saņēma par to sodu  –  rakstveida brīdinājumu. Izrādās, ka Latvijas likumdošanā nav paredzēts, ko iesākt ar deputātu, kas Saeimā pārstāv valsti, kuŗu pats noliedz, un vienīgais, ko Saeima varēja darīt – izteikt Kabanovam rakstveida brīdinājumu. Protams, notikušais SC un vēl dažādus ierēdņus iedrošināja, un turpmākie notikumi nu jau sekoja cits citam kā paātrinātā filmā.

Vispirms Centrālā vēlēšanu komisija atteicās izpaust Saeimai to deputātu vārdus, kuŗi parakstījušies par otras valsts valodas statusu krievu valodai, jo neesot tiesīga izdot sensitīvus datus – šajā gadījumā personas datus un parakstu vākšanā pausto viedokli. CVK ieskatā jānodrošina šo datu aizsardzība, kā arī deputātu tiesības publiski neatklāt savu personisko viedokli, jo šajā gadījumā darbojas balsojuma aizklātuma princips. Šādu viedokli CVK esot guvusi konsultācijās ar cilvēktiesību ekspertiem.

Dažas dienas pēc CVK paziņojuma SC frakcijas deputāts Andrejs Elksniņš atklāja, ka ir sagatavojis grozījumus likumā, kas paredz, arī  lai  turpmāk drošības iestādes nevarētu  veikt operātīvās darbības pret personām, kuŗas plāno noziegumus pret valsti. Elksniņa sagatavotie priekšlikumi izslēdz iespēju nodrošināt vairāku noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu – piemēram, aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu un iekārtu, likvidēt valsts neatkarību, graut territoriālo vienotību. Deputāts pats skaidro, ka grozījumus iesniedzis, domājot par sabiedrību kopumā, lai drošības iestādēm nebūtu tik liela patvaļa un lai tiktu ievērotas cilvēktiesības. Protams, SC ir kļuvis jau pavisam drošs un referendumā par krievu valodas statusa maiņu "par" balsos vēl vairāki Saeimā ievēlētie partiju apvienības SC deputāti, turklāt to vairs neslēpj, – Sergejs Mirskis, Igors Meļņiks, Marjana Ivanova-Jevsejeva, Dmitrijs Radionovs, Sergejs Potapkins un Nikolajs Kabanovs. Tāpat balsot grasās arī vairāki Latgales pašvaldību vadītāji, amatpersonas un deputāti, kas pārstāv SC. Vārdu sakot, viņi ir droši, ka zvērestam nav nekādas nozīmes un brīdinājums viņu acīs tāds nieks vien ir.

Pirmdien, 9. janvārī, SC deputāti vērsās Prezidijā ar lūgumu attaisnot sēdes kavējumu, pamatojot to ar frakcijas lēmumu par nepiedalīšanos sēdē – SC deputāti pirms balsojuma par krievu valodas  - otrās valsts valodas statusu demonstrātīvi atstāja Saeimas sēžu zāli, jo bija skaidrs, ka Saeima nobalsos pret un referendums būs jārīko. Kā zināms, par nepamatotu Saeimas sēdes kavēšanu deputātam var atvilkt 20% mēnešalgas.

Pret kavējumu attaisnošanu iebilda tikai Saeimas sekretārs Dzintars Rasnačs (NA), norādot, ka demonstrātīvi demarši nav attaisnojami, un aicinot izbeigt šādu praksi. Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa norādīja, ka formāli Prezidijam šie kavējumi būtu jāattaisno un ka Prezidijam neesot jādod polītisks vērtējums.

Īsi sakot, SC „ir zirgā”, bet amatpersonas, deputāti, juristi un vēl daudzi jo daudzi citi vienīgi noskatās, kas notiek, un ik pa brīdim atsaucas uz cilvēktiesībām.

Cilvēktiesību izpratne Latvijā ir spējusi šokēt ne reizi vien. Tā ir veca patiesība, ka ikvienam ir savas tiesības un, ja katrs tās izmanto pilnā apmērā, tās neizbēgami saduŗas ar citu tiesībām. Tāpēc civīlizētās valstīs un sabiedrībās par tiesībām runā tādā nozīmē, ka lai īstenošana neaizskartu citu tiesības. Šajā gadījumā SC deputātu tiesības gribēt krievu valodai valsts valodas statusu vistiešākajā veidā aizskaŗ manas (un vēl daudzu) tiesības runāt dzimtajā valsts valodā, dzīvot suverēnā valstī, un, visbeidzot, – cilvēktiesības nenozīmē, ka nevienam nav tiesību uzzināt, kuŗi deputāti ir pārkāpuši zvērestu un ir pret mūsu valsti.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneses un Rīgas Juridiskās augstskolas profesores Dr.iur. Inetas Ziemeles ieskatā personām, kas ir nonākušas Latvijā padomju kolonizācijas polītikas radītās imigrācijas procesu rezultātā, ir pienākums akceptēt valsts modeli, kādu Latvijas valsts veidotāji ir izraudzījušies. Profesore ir pārliecināta, ka valstsnācija, tātad latvieši, nevar justies un uzvesties kā mazākumtautība un valstsnācijai ir tiesības aizsargāt tos principus, uz kuŗiem valsts dibināta. Neviens starptautisks standarts, saka I. Ziemele, neaizliedz sargāt valsts valodu un prasīt tās mācīšanu gan no mazākumtautībām, gan, jo vairāk, no imigrantiem. Starptautiskās institūcijas atzīst šādu leģitimu mērķi. Runājot par gaidāmo referendumu, Ziemele atzīst: „Šobrīd Satversmē nav precīzi definēta mechanisma, kas novērstu šādus antikonstitūcionālus priekšlikumus. Varētu domāt par to, vai suverēna pārstāvis - Saeima - varētu būt pilnvarota aizsargāt suverēnu no šādām provokācijām. Latvijā demokratijai, kas ir saistīta ar latviešu valodu, ir tiesības sevi aizsargāt.”

Savukārt Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, Valsts prezidenta Konstitūcionālo tiesību komisijas priekšsēdis Dr.iur.h.c. Egils Levits raksta: „Tas, ka Latvija ir latviešu nācijas valsts, izriet no mūsu valsts izveidošanas jēgas, kas ir iekodēta Satversmē, lai arī tas tur vārdiski nav ierakstīts. Šis virsprincips ir Latvijas valsts pamataksioma, tās eksistences pamats. Tas – blakus demokratijas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts virsprincipiem – ir viens no konkrētās Latvijas valsts iekārtas raksturlielumiem. Par to runāja Atmodas laikā. Taču pēc neatkarības atjaunošanas vadošās polītiskās partijas, mūsu polītiskās un intelektuālās elites lielākā daļa, ļaujoties pēckoloniālās mazvērtības kompleksam un kultivējot pārprastu polītkorrektumu, aizvien lielākā mērā izvairījās par to runāt un to uzsvērt. Šāda "gļēvlatviska" nostāja padarīja šo Latvijas valsts aksiomatisko bazi bālu un neskaidru. (..) Pretstatā tam Igaunijas un Lietuvas 1992. gadā pieņemtajās jaunajās konstitūcijās ir skaidri – un skaļi – pateikts, ka šīs valstis ir igauņu un lietuviešu nacionālas valstis. To visu laiku ir teikuši polītiķi, tas ir mācīts skolās.”

Diemžēl  politiķi tiešām tikai “gļēvlatviski” murmina, un vienīgie, kuŗi negrasās  bezpalīdzīgi noraudzīties, kā SC ņirgājas par Latviju un to, kas mums svēts, ir Nacionālā apvienība (NA) Visu Latvijai/Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, – viņi vērsīsies Satversmes tiesā ar pieteikumu, lai referendumu divvalodības jautājumā atzītu par antikonstitūcionālu, kā arī lūgs vērtēt tā atbilstību Satversmes satura kodolam un valsts iekārtas pamatprincipiem. Par NA lēmumu tiks informēta arī koalicijas sadarbības padome, kā arī apvienība aicinās ikvienu Saeimas deputātu parakstīt minēto pieteikumu, lai novērstu jebkādas turpmākas diskusijas par Latvijas valsts konstitūcionālo tiesību pamatiem - latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Protams, grūti prognozēt, vai atkal neatradīsies “cilvēktiesību sargātāji”, kas pilnām mutēm apgalvos, ka krievu mazākumtautībai ir tiesības pieprasīt, lai tās valodu padarītu par otru valsts valodu, un ka neviens nedrīkst zināt, kuŗi deputāti ir lauzuši doto zvērestu. Atliek cerēt, ka Satversmes tiesa joprojām ir brīva, neatkarīga un spriest spējīga institūcija, kas negrasās slēpties aiz pārprastām cilvēktiesībām.

Sallija Benfelde


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (2)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA