EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Vai prezidentu var pasūtināt, tāpat kā pusdienas restorānā?
77065
Foto: Valsts prezidenta kanceleja

Sallija Benfelde    14.03.2017

 

Nesen dzejniece Māra Zālīte intervijā, kuŗu lasījāt arī jūs, tautieši ārpus Latvijas, sacīja: “Pavisam cita lieta ir varas līmenis. Es nezinu, ko ar to darīt...” un atgādināja, ka Latvijas Gāzes padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis, kuŗa uzdevums acīmredzot ir turēt Latviju uz Krievijas gāzes adatas, bieži redzams Latvijas augstāko valstsvīru tuvumā. “Ko redzam Savickim apkārt? Aizejiet uz hokeja maču – viņa ložā sēž prezidents Ulmanis, prezidents Bērziņš, Ministru prezidenti, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre un valsts noslēpumu turētāja Godmane. Augstāks līmenis vairs nevar būt! Mēs gribam meklēt čekas maisos, bet par šiem te, kuŗi šodienas Latvijā sēž tajā ložā, nerunājam,” sacīja Zālīte.

 

Tagad nelielu vētru sociālajos tīklos izraisījusi ziņa, ka vizītē uz Apvienoto Arābu Emirātiem (AAE) devās ne vien Latvijas valsts prezidents Raimonds Vējonis, bet arī Ainārs Šesers un viņa dēls Edvards Šlesers. Ziņu apstiprināja arī fotografija, kuŗā redzams, kā visi kopā ar šeichiem draudzīgi sēž pie pusdienu galda. Protams, Prezidentu vizītē pavadīja arī citas amatpersonas, ministri un uzņēmēji. Bet šajās pusdienās, kuŗas, kā izrādās, bija privātas, Šlesers gozējās blakus preizidentam.

 

Eksperti neko nosodāmu gan tajā nesaskata. Piemēram, Stradiņa universitātes Socioloģijas un psicholoģijas katedras vadītāja Sandra Michailova saka: “Ko nozīmē pusdienot kopā ar prezidentu? Te viņš ir prezidents, te nav”. Michailova vēl piebilst, ka Valsts prezidents var pusdienot kopā tikai ar tiem, kas ir delegācijā, nevis nav. Viņasprāt tas, ka Šlesers virza dēlu biznesā un abi pavada laiku kopā, liecina par labām tēva un dēla attiecībām. Savukārt etiķetes eksperte Aija Strautmane uzskata, ka zinot sabiedrības «slimīgo» reakciju, Šleseram vajadzēja parūpēties, lai viņa dēls neiekļūst publiski redzamās fotografijās kopā ar augstām valsts amatpersonām. Atliek vien vaicāt – vai tas, kas padarīts slepus, vispār nav darīts?

 

Kāpēc tad sabiedrībai ir tik “slimīga” reakcija? Ļoti vienkārši – visus Aināra Šlesera “varoņdarbus” un skandālus, kuŗos iesaistīts arī viņa vārds, nav pat vērts pieminēt, jo tā būtu diezgan bieza grāmatiņa. Interesanti gan pieminēt, ka 2010. gadā Raimonds Vējonis, vēl būdams vides ministrs, par Šleseru sacīja, ka viņš ir vislielākais blefotājs. Toreiz Šlesers bija Rīgas vicemērs un apgalvoja, ka, veidojot aizsargājamo dabas territoriju Irbes jūras šaurumā, ir sākta cīņa pret Rīgas brīvostu. Ministrs Vējonis to komentēja kā nepatiesību un dezinformāciju.

 

Turklāt tikai nupat tika izbeigta sešus gadus ilgusī t.s. “oligarchu lieta”, kuŗā bija palicis viens aizdomās turētais – bijušais satiksmes ministrs, Rīgas vicemērs un Saeimas deputāts Ainārs Šlesers. Par apsūdzībām tā arī nekļuva sākotnējās aizdomas un ierosinātais kriminālprocess par Šlesera kā valsts amatpersonas neatļauti slēgtiem darījumiem ar uzņēmumiem, kuŗos viņš esot bijis slēptais īpašnieks. Taču vairāki no menedžeriem, kas liecībās nolieguši saikni ar polītiķi, šobrīd strādā firmās, kuŗas tagad pilnīgi oficiāli pastarpināti pieder arī Šleseru ģimenei, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums «de facto».

 

Tiesa, uzņēmēji devās uz AAE par savu naudu un pavisam Valsts prezidentu pavadīja 62 personas. Ir izskanējis arī viedoklis, ka biznesa un polītiskā elite izmanto savstarpējo pazīšanos un tās radītās priekšrocības, un tieši tāpēc līdzās augstām amatpersonām redzams Šlesers juniors nevis kāds cits jaunais censonis. Ar vārdu sakot, “savējie” ir un paliek savējie un ētika var „atpūsties”, jo par to naudu nemaksā. 

 

Neņemos spriest, vai mūsu Valsts prezidentam vajadzēja doties uz privātām pusdienām – iespējams, Austrumos daudzas lietas vērtē citādi un pusdienas ar Valsts prezidentu mūsu uzņēmējiem tiešām paver kādu “zaļo koridoru”. Pusdienas organizēja nu jau Latvijas bijušais diplomāts Rūdolfs Brēmanis, kuŗš tagad pārstāv kāda AAE biznesa intereses.Vējonis taisnojas, ka esot viņam uzticējies un nemaz neesot zinājis, kuŗi cilvēki no Latvijas puses tur piedalīsies un kam viņš pats pie galda sēdēšot bakus. Dīvaini, valsts vizītē, kaut arī neoficiālās pusdienās, prezidents parasti gan interesējas par to, kas būs pie galda un kā sadalītas vietas. Prezidenta protokola cilvēkiem un padomniekiem arī acīmredzot trūkst zināšanu vai sapratnes kaut vai par to, kā veidojas prezidenta reputācija. Droši vien tādēļ Jānis Siksnis, Valsts prezidenta pārstāvis, uzsvēra, ka vakariņas, kuŗās piedalās arī Šlesers, nav nekas nosodāms, jo galvenais uzdevums AAE bija veicināt biznesa kontaktus. ”Prezidents piedalījās ar šādu mērķi, tās nekādā ziņā nebija vakariņas ar kādu konkrētu Latvijas uzņēmēju,” skaidroja Vējoņa pārstāvis. ”Prezidentam nav nekas slēpjams, prezidents neuzskata, ka ir noticis kaut kas nepieņemams vai kā savādāk,” viņš uzsvēra.

 

Jāpiebilst, ka mediji Latvijā jau vairākkārt ziņojuši, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis apzināti vai neapzināti, visticamāk, ir palīdzējis Aināra Šlesera vadītam uzņēmumam, kuŗš pastarpināti ir iesaistīs vairāku miljonu ”izspiešanas” shēmā no valsts. Turklāt šajā firmā pastarpināti ir iesaistīti arī Andris Šķēle un Aivars Lembergs.

 

Droši vien, ka protokols tiešām nav pārkāpts, bet runa gan šoreiz ir par par Valsts prezidenta tēlu un to, kādu ēnu uz viņu met tāds darbonis kā Šlesers. Nespēja savākt pierādījumus kriminālprocesā un iesaistīto cilvēku meli un klusēšana nepavisam nenozīmē, ka aizdomām nebija pamata, it īpaši tādēļ, ka izmeklētājiem bija sarunu ieraksti, kuŗos teikto Šlesers un viņa partneri skaidroja sev izdevīgā stilā. Drīzāk jurisdikcijai bija pārāk īsas rokas, kā bieži gadās tādās darboņu lietās ne tikai Latvijā vien.

 

Nedomāju, ka Raimondam Vējonim var pārmest savtīgumu vai nekaunīgus melus, bet acīmredzot prezidents tomēr nav cīnītājs, drīzāk ir kā jauks un saprotams “kāzu ģenerālis”, kuŗš piedalās visdažādākajos pasākumos, atklāj izstādes, saka uzrunas un aprunājas ar cilvēkiem. Daži publiskie izteikumi saistībā ar valsts budžetu vai Ivetu Griguli, visticamāk, ir tā galējā robeža, par kuŗu tālāk Prezidents neies. Skumji, ka naudai un sakariem joprojām ir lielāka vara, nekā pašai varai.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (1)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA