Tu man tā, es tev šitā
Kārlis Streips    12.08.2014

 

Laika un Brīvās Latvijas lasītāji zina, ka pagājušajā nedēļā Krievijas Federācija paziņoja, ka viena gada gaŗumā tā aizliegs daudz  dažādu pārtikas preču importu no tām Rietumu valstīm, kuŗas pirms tam pret Krieviju ieviesušas stingras sankcijas.  Aizliegumu Kremlis attiecina uz visu Eiropas Savienību (tātad – arī uz mūsu valsti), kā arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrāliju, Kanadu un Norvēģiju (bet ne uz Japānu, kuŗa gan arī pret Krieviju ir ieviesusi sankcijas).  Aizliegta turpmāk būs visu veidu gaļas un piena izstrādājumu, kā arī zivju, dārzeņu, sakņu, augļu un riekstu importēšana.  Lēsts, ka tad, ja aizliegums tik tiešām paliks spēkā vesela gada gaŗumā, Eiropas Savienības dalībvalstis varētu zaudēt aptuveni 12 miljardus eiro.

 

Protams, minētā skāde visas ES dalībvalstis neskars vienādi.  Lielām valstīm ir krietni lielākas iespējas diversificēt savu eksportu, savukārt mazākām valstīm to izdarīt ir grūtāk.  Chrestomatiskais piemērs Latvijā, lieki teikt, ir zivkopības industrija.  Ražotājiem nav izdevies kādu ārpus bijušās PSRS territorijas pārliecināt, ka Latvijas šprotes ir garšīgas. 

 

Reakcija Latvijas polītiķu vidū  ir bijusi samērā mierīga.  Polītiķi ir runājuši par subsidiju iespējām tajās tautsaimniecības jomās, kuŗas aizliegums skars visskarbāk.  Tāpat spriests par to, ka Eiropas Savienība varētu maksāt kompensācijas.  Skaidrs, ka šādas subsidijas nozīmēs līdzekļu samazinājumu  citās jomās, piemēram, veselības aprūpē, izglītībā un valsts aizsardzībā.  Savukārt ES vismaz pagaidām  nav sniegusi atbildi par kompensāciju izmaksāšanu tiem uzņēmumiem, kuŗiem Krievijas lēmums ir radījis grūtības.

 

Jāteic gan, ka  tie uzņēmumi Latvijā, kuŗi nav laikus attapušies  un sameklējuši citas eksporta iespējas, paši vien ir vainīgi. Ne tik tālā vēsturē ir ekonomiskā krize, kas Krieviju piemeklēja pagājušā gadsimta 90. gados, kad lielvalsts tautsaimniecība gandrīz sabruka un tā bija spiesta pieteikt bankrotu.  Arī toreiz krasi samazinājās Latvijas preču eksports Krievijas virzienā un uzņēmēji bija spiesti meklēt alternātīvas.  Daudzi tā izdarīja, bet citi – ne.  Nu ir pienācis laiks maksāt attiecīgo rēķinu.

 

Arī citas Eiropas Savienības dalībvalstis  būs spiestas savām precēm meklēt  noieta tirgus, un ES koptirgus, protams, ir pati galvenā vieta.  Vēl pirms minētā aizlieguma Maskava bija sev vien zināmu iemeslu pēc nolēmusi, ka jāaizliedz  augļu un dārzeņu importēšana no Polijas, gluži vai tai pašā brīdī  Latvijas tirgu pārplūdināja poļu āboli un citi gardumi, piedevām par cenu, kas automatiski samazināja vietējo lauksaimnieku konkurētspēju.  Visticamāk, tas turpināsies, un diez vai īpaši ko līdzēs apellācijas pie sabiedrības sirdsapziņas, ka vajag pirkt tikai un vienīgi Latvijā audzētus augļus un dārzeņus.  Tādas kampaņas piedzīvotas  arī pagātnē, bet nav gan manīts, ka tās būtu ievērojami mainījušas patērētāju ieradumus. 

 

Un tomēr - ir vērts padomāt par to, ko minētais aizliegums nozīmēs pašai Krievijai.  Jau pirmajās dienās tika ziņots, ka krievi masveidā apmeklē pārtikas preču veikalus, lai iepirktu  tās importa preces, kādas viņiem garšo. Tūlīt pēc aizlieguma paziņošanas asprāši tīmeklī sāka izvietot attēlus no bijušas PSRS laikiem, kuŗos redzami tukši veikalu plaukti vai arī gaŗas jo gaŗas rindas.  Starp citu, varbūt ir raksturīgi un likumsakarīgi, ka aizliegumu Kremlis nav attiecinājis uz alkoholiskiem dzērieniem, sak, ja jau problēmas, tad vismaz darbaļaudis varēs piedzerties un līdz ar to aizmirsties. Lasītāji noteikti zina, ka krievu cilvēkiem ar alkoholu nereti ir pat ļoti ciešas attiecības.

 

Krievijas pārstāvji apgalvo, ka atsakoties no pārtikas preču importa no ES un ASV, valsts pievērsīsies eksportētājiem no Āzijas, Dienvidamerikas un citiem pasaules reģioniem.  Te gan jāņem vērā, ka šāda veida imports neizbēgami būs dārgāks, jo pieaugs  transporta izmaksas.  Atsūtīt liemeni no Latvijas ir vienkārši, bet atsūtīt to no Brazīlijas – pavisam kas cits.  Turklāt – man gan šķiet, ka Eiropai un Amerikai ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka arī citas valstis pievienojas kopējām sankcijām.  It īpaši ASV, Āzijā un Dienvidamerikā ir pietiekami spēcīgas  sviras. Tas, ko Krievija patlaban dara Ukrainā, nepārprotami ir starptautisko tiesību pārkāpums, un starptautiskās tiesības ir attiecināmas uz visu pasauli. 

 

Vēl nav skaidrs, vai tas, ka veikali Krievijā kļūs tukšāki, kaut kā ietekmēs Krievijas cara Vladimira populāritāti.  Patlaban viņa reitings ir uzkāpis debesīs – kādā pētījumā konstatēts, ka Putina  polītiku atbalstot pat 87 procenti Krievijas iedzīvotāju!  Protams, tas notiek lielākoties tāpēc, ka Kremļa dzelzs dūrē kontrolētie plašsaziņas līdzekļi krieviem nepārtraukti ir borējuši  domu, ka visa pasaule pret viņiem ir sazvērējusies un vienīgi labais Putins ir spējīgs tam visam pretoties.  Šāda visaptverīga propaganda var būt gana ietekmīga, piedevām ne vien pašmājās, bet arī starptautiski.  Arī Latvijā ir pietiekami daudz  apmātu ļautiņu, kas tic Kremļa meliem, ka ukraiņi  ir “fašisti” un Krievijas specvienības Austrumukrainā patiesībā ir “pašaizsardzības spēki”.  

 

Ir arī vērts padomāt par to, vai ekonomiska rakstura sankcijas patiešām ir efektīvas, un ieskats vēsturē diemžēl liecina, ka bieži vien  tas nebūt tā nav.  Piemēram, Ziemeļkoreja ir dzīvojusi ar sankcijām jau ļoti sen, bet tā ir tiktāl ierāvusies sevī, ka tās maniākālajam līderim ir gluži vienalga, ka tauta dzīvo badā un nabadzībā.  Vēl “labāks” piemērs ir Kuba, kur Amerikas inspirētais embargo nu jau ir pastāvējis vairāk nekā 50 gadu, un, kā Kastro klans tur bija pie teikšanas, tā tas ir pie teikšanas vēl joprojām.

 

Taču pēc  tā nav jāsecina, ka sankcijas pret Krieviju nav bijušas vajadzīgas.  Putins acīmredzot ir nolēmis, ka visa starptautiskā kārtība viņam ir pie kājas. Tik klajš izaicinājums starptautiskajai kārtībai tomēr nav pieredzēts kopš Hitlera laikiem, un tas nozīmē, pirmkārt, ka sankcijas ir saglabājamas un vajadzības gadījumā paplašināmas, otrkārt, ka tām valstīm, kuŗas ir ieviesušas sankcijas,  jādara viss iespējamais, lai palielinātu sankcijas atbalstītāju valstu skaitu visā pasaulē, un. treškārt, ka tiem mūsu valstī un citur, kuŗus sankcijas dzen postā, tomēr  vajadzēs būt pacietīgiem un mierīgiem.  Ja pasaule Putinam ļaus okupēt vēl vienu daļu Ukrainas territorijas, kā tas jau ir noticis ar Krimu (un Dienvidosetiju, un Abchaziju, un Piedņestru), tad neviens nevar paredzēt, ko šis cilvēks vēl varētu izdarīt. 

 

Pēc nepilniem diviem mēnešiem Latvijā būs Saeimas vēlēšanas.  Ļoti gribētos, lai partijas, kuŗas cer parlamentā iegūt mandātus, ļoti skaidri un atklāti pateiktu, ko tās domā par Krieviju, tās rīcību Ukrainā, un par starptautisko reakciju pret notiekošo.  Vēlētājiem būtu jāpasaka ļoti skaidrs “nē” tiem polītiskajiem spēkiem, kuŗu ieskatā ar Krieviju vajag salabināties pilnīgi neatkarīgi no tā, ar ko tā nodarbojas.  Tas būtu bīstami Latvijai, kā arī plašākai starptautiskajai sabiedrībai.  Mūsu valsts iedzīvotāji ļoti labi zina un atceras, kas notiek tad, kad krievu lāča ķetnas kļūst pārāk nekontrolējamas.