EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Genius loci - pilsētas gars
42590

   18.02.2014

Genius loci - pilsētas gars

Franks Gordons

Genius loci: šis jēdziens, kas radies senajā Romā, mūsdienu izpratnē ir tas gars, tā savdabīgā aura, kas raksturo kādu pilsētu. Analizējot aktuālus notikumus pasaulē, vienas vai otras pilsētas genius loci daudz ko izskaidro.

Fundamentālās, principiālās pretišķības, kas patlaban vārda tiešā nozīmē  plosa Ukrainu un rod savu daļēji vardarbīgu izpausmi galvaspilsētas Kijevas galvenajā laukumā, padodas analizei, ja ņemam vērā, ka abu konfliktējošo nometņu bastioni ir divas pilsētas – „Ļvova”, kur garantēts spēcīgs atbalsts "Eiropas virzienam", ko pārstāv trīs līdeŗi - Kličko, Jaseņuks un Tjagniboks, un „Chaŗkova”, kur masīvs atbalsts nodrošināts prezidentam Janukovičam, kas orientējas uz Maskavu, t.i., Eirāziju jeb Āziopu.

Ļvova

Ļvova(Lviv, Lwow, Lemberg) līdz pat padomju kaŗaspēka iebrukumam Polijā 1939. gada septembrī nekad nav bijusi Maskavijas resp. Krievijas imperijas pakļautībā.

Galičas kņaziste, kuŗas ģerbonī dižojās lauva (lev), 1349. gadā nonāca Polijas pakļautībā, un Ļvova (Leopolis, Lauvas pilsēta) nākamo gadsimtu gaitā kļuva par vienu no Rietumu civīlizācijai piederošajām pilsētām, kur ne tikai architektūrā atspoguļojās Renesanse un Apgaismība. Polijas sadalīšanas gaitā 1772. gadā Galicijas novads ar Ļvovu tika iekļauts Habsburgu monarchijā, un imperiālās Vīnes starojums atplaiksnījās šīs "Donavas lielvalsts" pilsētās. Sīkums, bet zīmīgs: gan Zagrebā (Agram), Bratislavā (Pressburg), Černovcos (Czernowitz), gan, protams, Ļvovā (Lemberg) vēl šodien varam atrast Vīnes tipa kafejnīcas, kur pulcējas inteliģence, kur izglītoti ļaudis dedzīgi apspriež "tekošo momentu" un literāti, pie galdiņa strebjot kafiju, laiku pa laikam kaut ko raksta – ar zīmuli, tagad ar „planšetu”.

1938. gadā Ļvovā 50 % iedzīvotāju bija poļi, 33 % - žīdi, ukraiņu bija tikai 15 %, taču rutēņu (tā viņus dēvēja) jaunieši no laukiem devās studēt uz Ļvovu un tur, var teikt, viņu dedzīgais ukraiņu nacionālisms guva "eiropisku" slīpējumu.

Starpkaŗu periodā neatkarīgās Polijas sastāvā saasinājās pretišķības starp Ļvovas poļiem un ukraiņiem, bet abām šīm etniskajām grupām kopīgs bija naids pret Krieviju un "moskaļiem", lai tie būtu "baltgvardi" vai boļševilki.

Pēckaŗa gados Kremlim gan izdevās apslāpēt bruņoto nacionālistu - "banderovcu" pretestību, bet - pārņemot kādas manas grāmatas nosaukumu - spīts Ļvovā guva virsroku pār lokanumu. Kad es 1963. gadā  tūrista gaitās biju Ļvovā, mani pārsteidza, ka izkārtnēs - atšķirībā no Kijevas un Rīgas - bija gandrīz viscaur ukraiņu, nevis krievu valodā.

Sīkumi ne sīkumi, bet šodien ir skaidrāks par skaidru: Ļvova simbolizē vēlmi - būt Eiropā un vērsties pret Maskavu.

Chaŗkova

Ukrainas galvaspilsētā Kijevā Maidana mītiņos un sadursmēs, Ļvovas gars saduŗas ar Chaŗkovas garu. "Vēl cīņa nav galā," kā teiktu Rainis.

Chaŗkova no 1919. gada līdz pat 1934, gada jūnijam bija Ukrainas PSR galvaspilsēta, bet  Kijeva tika nobīdīta apgabala centra līmenī. Absurds? Nē, tam bija sava "proletāriskā" loģika: Chaŗkova bija revolūcionāras strādniecības bastions, tur jau pilsoņkaŗa sākumā boļševikiem bija nodrošināts vairākums, un tajā dzīvoja galvenokārt krievi vai stipri pārkrievotie.

Chaŗkovas lepnums bija milzīgās rūpnīcas, kur ražoja traktorus un tankus, darbgaldus un turbīnas un daudz ko citu. Chaŗkovas lepnums ir arī grandiozais administrātīvo ēku komplekss - GOSPROM ("Valsts rūpniecība"), ko atklāja 1928. gada 7. novembrī un kas joprojām tiek atzīts par izcilāko konstruktīvisma stila paraugu Eiropā.

1934. gadā, kā jau teikts, Staļins atņēma Chaŗkovai Ukrainas galvaspilsētas statusu un atdeva to Kijevai. Tas bija lūzuma gads, kad Staļins darīja galu t.s. proletāriskajam internacionālismam un 20. gadu meklējumu strāvām, tostarp konstruktīvismam, un metās slavināt Jāni Briesmīgo, Pēteri Lielo un līdztekus arī Kijevas Krievzemi (Kijevskaja Rusj), kas pirms 1000 gadiem bija pareizticīga lielvalsts. Paradoksāli, ka šis Staļina lēmums cēla ukraiņu pašapziņu, jo Kijeva viņiem bija pilsēta Māte, taču vienlaikus šis lēmums "apzīmogoja" nupat pastrādāto golodomoru - ukraiņu zemniecības nomērdēšanu, kam par upuri krita vismaz trīs miljoni cilvēku.

Chaŗkova kā bijusi, tā paliek fabriku un rūpnīcu pilsēta. 1989. gadā, kad notika PSRS pēdējā tautas skaitīšana, ukraiņu īpatsvars Chaŗkovā bija 50%. Tagad, cik zināms, ukraiņu tur jau esot 60 procenti, bet tas varbūt  ir tāpēc, ka daudzi krievi nosaukušies par ukraiņiem vai ukraiņi atcerējušies savas saknes.

Vārdu sakot, nav brīnums, ka Chaŗkova un Ļvova ir pretpoli. Genius loci liek sevi manīt.


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA